Es izeju no mājas tikai tad, kad neglābjami gribas ēst.

Veikalā uz mani zvērīgi skatās kāda krievu meitene- сука- nepārprotami vēsta viņas skatiens. Uz brīdi samulstu, bet tad saprotu- viņasprāt esmu viņai nozagusi potenciālo vīru un bērnu tēvu. Un viņai droši vien ir zināma taisnība. Viņa pēta mani- manu nevērīgo, adīto ziemas micīti, ko esmu uzstūmusi pa virsu izpūrušiem matiem kā kaut kāda tīneidžeru pop/rok zvaigzne, seju bez kosmētikas, līdz galam neizpogāto mēteli un mūziku uz ausīm. Manā grozā tikai vīns, cepumi un pieklājības pēc piens un jogurts. Turpretī viņa savas acis ir rūpīgi apvilkusi ar melnu zīmuli un matus izbalinājusi un smuki izklājusi pār savu īso kažociņu. Man gribas pasmaidīt vai kaut kā pamāt viņai- tev taisnība, no manis patiešām nekā nav, kaut kāds spoks vai rēgs vien. Un mājās es izvilkšu vīna pudelei korķi, grauzīšu cepumus un cilāšu vecus mūzikas ierakstus. Un kaut kad es droši vien tādā veidā nokaltīšu kā nelaistīts istabas augs.

Vēlāk uz ielas man māj bērns, un viņa māte izplūst smaidā. Viņi ir no kaut kādas citas realitātes- es tobrīd nodomāju- no tādas, kur dzīvei piemīt jēga.

Man nevar būt bērnu.