Sapnī redzēju senu mīļoto. Viņam bija nomirusi māte, un es viņu apskāvu un sacīju, ka man ir žēl, ļoti žēl. Tas bija tik viegli kā filmā. Tik pašsaprotami. Vēlāk viņa roka bija man starp kājām, un viņa pieskāriens tik ideāli viegls. Es uzliku tai virsū savu. Mani pirksti iegrima viņa pirkstu starpās. Viņa sejā bija dūmakains smaids.

Būt bez vecākiem un bez bērniem ir savādi šajā vecumā, šajā laikā. Kā karāties kaut kur tukšumā ar rokām un kājām piesietām katrai pie sava koka kā Marķīza de Sada Justīnei, un es biju nosolījusies vairs nešķirt vaļā Marķīza de Sada Justīni. Iegāju malkas sķūnī un pataustīju pagales. Man vienmēr paliek kaut kā labi malkas šķūnī.

Dziesma kā ar āmuru izdauza manu galvu no iekšpuses. Ritms kā bezjēdzīgi sirdspuksti. Iet uz veikalu, nopirkt divas Danone deserta porcijas. Vienu ar tumšo šokolādi, otru ar vaniļu. Ir vienkāršāk dzīvot ar pārtiku plastikāta iepakojumos. Bez pavarda. Bez uguns. Bez smaržām. Bez siltuma. Atdzesētu, bezkaislīgu, ar kaloriju rādījumiem. Blāvām dienām, blāvām dzīvēm, blāviem civilizācijas čukstiem un mākoņiem, kas drumslās slīd pāri debesīm (uz kādu citu- laimīgāku zemi).

Manai sirdij ir šķēlumi, apšūti ar elastīgām mežģīnēm un bantītēm.