|
Oct. 16th, 2011|01:24 pm |
Nu, es arī zinu šo pieredzi ar vienas lietas nolikšanu vietā, un tikai tad paņemt nākošo.Bet saki, ko darīt, ja meitenes spēlē veikalus un viņam vajag tos akmeņus ar burtiem virsū..vēl to galda spēli, kur kartiņas izskatās pēc e taloniem, un uz citām didaktiskās spēles kartiņām ir ēdamlietas virsū...;)
Ja es redzu, ka vienkārši haotiski tiek ņemta viena spēle pēc otras, un nekas vairāk nenotiek, tad jā, es atgādinu, ka jānoliek tā iepriekšējā spēle.Un bērns aši to noliek vajadzīgā vietā, lai atgrieztos pie iesāktā.
Bet ja tur notiek lielā andele, vai no klučiem tiek uzcelta lielferma un tur akūti vajag arī dzīvniekus no galda spēles, neviens teorētiķis mani nepiespiedīs pārtraukt šo rotaļu un nostrostēt, lai saliek vajadzīgo pa vietām.No pirmās dienas vienkārši radinu, ka tad kas es parādos uz tepiķa un saku, ka sākam likt vietā mantas, visi bez ierunām nāk un palīdz.Un es pati arī...es neesmu pods ar divām osām.Man nav jāstāv malā.Tik atšķirība tā, ka eju talkā trīsgadniekiem, sešgadniekiem nākas rīkoties pašiem.Jā, es esmu bijusi nejauka.Ja pēc trim piegājieniem puiks nesaprot, ka nevis jākaujas, vai jājām otram uz muguras, tad viņam tiek skaidri pateikts, ka pēcpusdienā mantu nebūs.Būs zīmēšana, darbs ar mani..tas ir iedarbīgi, bet man dikti nepatīk tā darīt.Jo te man atkāpes nedrīkst būt.Diemžēl.:) |
|