| «Eh, labāk būtu nopirkusi pokemonu.» |
[Oct. 1st, 2003|04:01 pm] |
Rukshaane:
Darbības vieta: Rīgas mikroautobuss. Laiks: atvasaras pēcpusdiena. Darbojošās personas: māte, aptuveni piecus gadus veca meitiņa, tētis, mikroautobusa vadītājs, vīrietis ar torti un ziediem, bariņš pasažieru.
Jau iekāpjot busiņā, mazā meitiņa bija acīmredzami neomā — sadrūvējusies un noskaņota uz neatlaidīgu vecāku spīdzināšanu. Jau pēc pāris minūtēm visiem klātesošajiem nācās noklausīties aptuveni pusstundu garā činkstēšanā, kuras teju vai vienīgie vārdi bija:
«Mamma, nopērc man pokemonu... mamm, nu nopērc man pokemonu... Mamm, nu, mamm, nopērc man pokemonu...»
Ik pa brīdim monotono pokemonmāniju pārtrauca mātes arvien nepacietīgākais:
«Izbeidz... Nē... es jau tev teicu, ka ne... Beidz vienreiz... Esi taču mierīga... Vai tu vienreiz apklusīsi...»
Mammas argumenti meitukam laikam nešķita pārliecinoši, un viņa turpināja:
«Mamm, nopērc man pokemonu... Pokemonu, mamm... Pokemonu, pokemonu...»
Tēvs sēdēja, iegrimis avīzes lasīšanā, un nelikās par meitas prasībām ne zinis. Dažs pasažieris centās neuzkrītoši aizspiest ausis, vadītājs uzgrieza skaļāk radio, bet meitenītei, šķiet, to tikai vajadzēja — balss kļuva skaļāka, spiedzīgāka un lūgumi arvien neatlaidīgāki. Māte neizturēja:
«Aizveries vienreiz!»
«Mamm, nopērc man pokemonu... Nopērc man pokemonu... Pokemonu, pokemonu, pokemonu... Mamm, ja tu man nenopirksi pokemonu, es izstāstīšu tētim, kā tu onkulim Koļam pipisku bučoji!»
Autobusā momentā iestājās absolūts klusums. Ja arī radioaparāts vēl skanēja, to neviens nedzirdēja. Vesela minūte paralizējoša bezskaņas vakuuma.
Tieši pēc sešdesmit sekundēm tēvs pielēca kājās no sēdvietas un uzbļāva vadītājam:
«Bremzē!»
Vadītājs strauji nobremzēja, tēvs izlēca no mikriņa, aizcirta durvis un... kaut kur pazuda. Autobuss sāka braukt, bet klusums joprojām palika turpat, tikai šoreiz visu pārējo pasažieru acis bija pievērstas mammai, gluži kā viņi būtu aizmirsuši, ka nav pieklājīgi pārāk uzkrītoši blenzt uz nelaimē nokļuvušu cilvēku. Mamma sēdēja stingāka par granīta skulptūru, un arī meita, šķiet, bija aizmirsusi par pokemoniem. Pēc brīža tikpat strauji kā iepriekš vīrs jaunā sieviete pielēca kājās, iespieda padusē bērnu un metās uz priekšējām durvīm.
Te skaidrības labad jāpiemin, ka priekšējā sēdekļu rindā uz stūra sēdēja personu sarakstā minētais vīrs uzvalkā ar torti un puķēm. Torte bija milzīga un atdusējās vīrieša klēpī.
«Bremzē, idiot!» izmisusī sieviete uzkliedza šoferim. Apstulbušais autovadītājs tā nodeva pa bremzēm, ka dažs labs no pasažieriem gandrīz vai izvēlās no sēdvietas, bet sieviete... Sieviete, kurai vienā rokā bija bērns, otrā somas un līdz ar to nekādu iespēju kaut kur pieķerties, atrāvās no gumijotās autobusa grīdas un slaidi ielidoja tieši klēpī vīrietim ar torti. Vai precīzāk — iesēdās tortē.
Tā bija putukrējuma torte. Milzīga un mīksta, pilna ar krēmu. Pēc kritiena krēms bija visur — uz sievietes dibena, uz mikroautobusa grīdas, uz tuvāk sēdošo pasažieru sejām un apģērba. Svētku uzvalkā tērpies vīrietis izskatījās pēc sniegavīra. Pēc ļoti pārsteigta, nelaimīga un izmisuša sniegavīra. Sieviete zibenīgi pierausās kājās, atrāva autobusa durvis un... arī kaut kur pazuda.
Mikroautobusā joprojām valdīja absolūts klusums, tikai šoreiz gan neviens necentās pārāk uzkrītoši blenzt uz vīrieti ar puķu pušķi. Tikai pēc laba brīža mikriņā atskanēja žēlabaina nopūta un vīrietis, saņēmies pārtraukt vispārējo sastingumu, noteica:
«Eh, labāk būtu nopirkusi pokemonu.»
Tāds, lūk, stāsts. Ak kungs, jūs varbūt teiksiet: kur šeit par seksu? Nu, pirmkārt, «bučot pipisku» laikam jau tomēr ir kaut kādā sakarā ar seksu, bet, otrkārt, sekss jau nav tikai brīdis, kad tas notiek, bet tas viss attiecību kopums, kas ir bijis pirms tam un seko pēcāk. |
|
|