| darels (nelasiet, ja nepatiik) |
Dec. 30th, 2004|10:01 pm |
Teodors, pedantiski ziezdams sviestu uz maizes gabala, uzjautrināts ieķiķinājās. Viņš iemeta maizi mutē, nopietni košļāja kādu minūti, norija un tad noslaucīja bārdu ar salveti.
- Runājot par ugunsgrēkiem, - viņš iesāka, un acīs iezibējās nebēdīgas humora dzirkstis, - vai esmu jums stāstījis par to brīdi, kas Korfu ugunsdzēsēju brigāde tika modernizēta? Liekas, viņu priekšnieks bija viesojies Atēnās un ļoti... ēēē.. iespaidojies no turienes ugunsdzēšanas iekārtām. Viņš juta, ka Korfu pienācis pēdējais laiks tikt vaļā no vecās, zirgu vilktās ugunsdzēšanas mašīnas un iegādāties jaunu ... hm... vēlams, skaistu un spožu sarkanu mašīnu. Viņš bija iecerējis arī vairākus citus uzlabojumus. Viņš atgriezās Korfu.. hm.. entuziasma pārņemts. Pirmām kārtām viņš lika ugunsdzēsēju depo griestos izzāģēt apaļu caurumu, lai ugunsdzēsēji varētu pienācīgi nošļūkt pa stabu. Izrādījās, ka modernizēšanas steigā viņš aizmirsis uzstādīt stabu, tāpēc pirmajā praktiskajā nodarbībā divi ugunsdzēsēji lauza kājas.
- Nē, Teodor, es atsakos tam ticēt! Tā nevar būt patiesība.
- Nē, nē, es apgalvoju, ka tā ir skaidra patiesība. Tos vīrus atveda uz manu laboratoriju izdarīt rentgena uzņēmumus. Izrādījās, ka priekšnieks nebija vīriem paskaidrojis par stabu, un tie nodomājuši, ka viņiem jālec lejā pa to caurumu. Tas bija tikai sākums. Par dārgu naudu tika nopirkta.. ēēē.. liela ugunsdzēsēju mašīna. Priekšnieks bija uzstājis, ka jāpērk vislielākā un vislabākā. Diemžēl mašīna izrādījās tik liela, ka spēja izbraukt cauri pilsētai tikai pa vienu ceļu – jūs jau zināt, cik šaura ir lielākā daļa ielu. Diezgan bieži gadījās redzēt mašīnu, mežonīgi zvanot, traucamies pretējā virzienā no ugunsgrēka vietas. Tikuši ārā no pilsētas, kur ceļi ir daudzmaz platāki, dzēsēji ar līkumu spēja nokļūt līdz ugunsgrēkam, Visjocīgākais, pēc manām domām, bija tā ļoti modernā ugunsgrēku trauksmes iekārta, ko priekšnieks bija pasūtījis: ziniet, tā ir tāda maza kastīte, kurai jāizsit stikls, un iekšā atrodas ietāks kā mazs.. hm... telefoniņš. Lūk, notika ilgi strīdi par to, kur šo iekārtu pielikt. Priekšnieks man stāstīja, ka šo problēmu bijis grūti atrisināt, jo viņi taču nezinājuši, kur ugunsgrēki taisās izcelties. Tāpēc, lai nepieļautu nekādas nesaskaņas, trauksmes iekārtu piestiprināja pie ugunsdzēsēju depo durvīm.
Teodors apklusa, paberzēja bārdu ar īkšķi un iemalkoja vīnu.
- Tikko viņi bija visu nokārtojuši, izcēlās pirmais ugunsgrēks. Man, par laiki, gadījās būt tuvumā, tāpēc es varēju visā noskatīties. Dzēšamā vieta bija garāža, un liesmas jau pamatīgi pieņēmušās spēkā, kamēr garāžas īpašnieks aizskrējis līdz depo un sadauzījis trauksmes iekārtas stiklu. Notika niknu vārdu apmaiņa, jo izskatījās, ka priekšnieks noskaities par to, ka stikls izsists tik drīz. Viņš paskaidroja vīram, ka tas būtu varējis pieklauvēt – trauksmes iekārta esot pavisam jauna un paiešot vairākas nedēļas, kamēr to atkal iestiklošot. Beidzot tomēr mašīna tika izbraukta uz ielas un ugunsdzēsēji sapulcināti. Priekšnieks teica īsu uzrunu, mudinādams katru vīru darīt viņa... hm.. pienākumu. Tad visi ieņēma savas vietas. Izcēlās neliela ķilda par to, kuram būs tad gods raustīt zvanu, bet galu galā priekšnieks uzņēmās šo darbu pats. Jāatzīst, ka mašīna ierodoties patiesi izskatījās ļoti iespaidīgi. Ugunsdzēsēji nolēca no mašīnas, skraidelēja apkārt un izskatījās ļoti prasmīgi. Viņi atritināja ļoti garu šļūteni, un tajā brīdī atgadījās ķibele. Neviens nevarēja atrast atslēgu, kas bija nepieciešama, lai atslēgtu mašīnas aizmuguri un šļūteni pievienotu. Priekšnieks teica, ka atslēgu atdevis Jani, bet, kā likās, Jani todien bija brīvdiena. Pēc ilgiem strīdiņiem viens no ugunsdzēsējiem tika aizsūtīts uz Jani māju, kura .. ēēē.. par laimi, nebija pārāk tālu. Gaidīdami ugunsdzēsēji apbrīnoja liesmas, kas nu jau bija gauži ievērojamas. Vīrs atgriezās un ziņoja, ka Jani neesot mājās, bet viņa sieva teikusi, ka tas aizgājis apskatīties ugunsgrēku. Tika pārmeklēts pūlis un, priekšniekam par sašutumu, starp vērotājiem tika atrasts Jani ar atslēgu kabatā. Priekšnieks bija ļoti dusmīgs un aizrādīja, ka tieši šādas lietas radot sliktu iespaidu. Viņi atslēdza mašīnas aizmuguri, pievienoja šļūteni un atgrieza ūdeni. Līdz tam brīdim, protams, no garāžas nebija atlicis gandrīz nekas ..ēēē.. dzēšams. |
|