| kad es biju jauna;) |
Dec. 3rd, 2004|09:09 pm |
Turēdama kāda jaunieša puķes mikriņā (nu žēl man viņa palika, balansēja ar to pušķi, maisiņu un gruustijas ar citiem pasazhieriem), atcerejos kādu senu notikumu.
Sen, kad mani radi pārcēlās uz Jēkabpili, man arī nācās migrēt līdzi. Tad vienu vasaras dienu es stāvēju autobusa pieturā un kur ne, uz mani sāka skatīties kāds vecs vīrietis (hm, vecs man viņš likās toreiz, 16 gados.., tagad tas būtu brīnisķīgs vecums;) ), nu lūk. Skatās, skatās un tad kautkur pazūd. Pienāk autobuss, iekāpju un pieskrien arī aizelsies šis un dara tā pat. Un rokā puķes. Braucam, tad viņš laikam sadūšojas un nāk, dod man puķes un saka - labdien, vai es varētu ar jums iepzīties? Es, lepna meitene būdama, atsaku skaidru nē pa pusautobusu un PAŅEMU puķes;)) Šamējais samulsa, neko vairāk neteica un izrāpās ārā nākamajā pieturā. Tā nu es ar visām puķēm aizbraucu mājās un man par brīnumu, nevienam mans atgadījums nelikās neticams un tās puķes vēl kautkur aizstiepa un kautkam citam uzdāvināja, jo es piedraudēju izmest ārā. Tāds pabriesmīgs pušķis ar to spīdīgo folijas papīru apkārt..:) |
|