...Happiness only real when shared...
|
|||||||||
| Saturday, April 16th, 2011 |
|
||
|
Bļa es vnk nevaru to visu vairāk izturēt. kā, lai es koncentrējos mācībām, kad ģimenē ir tāds haoss? nu atkal. beidzot atkal neizturēju. ir histērija. Un esmu galīgi bez elpas. vēl mazliet un liekas, ka sāksies tik smaga lēkme, ka palikšu vispār bez elpas. šodien radās doma, ka visi tie aparāti slimnīcā patiesībā melo un man nav nekādas astmas, bet vnk panikas lēkmes. kas varētu būt patiesība. viss ir manā galvā. perfektas ģimenes arī izjūk. būtu vismaz man pašai pie kā pieķerties. ajj bet man jau bail. neesmu gatava vairs kādu pielaist sev klāt. gribu, bet nevaru. esmu pilnīgi broken iekšēji. bet vismaz ārēji pēdējā laikā izdodas turēties diezgan labi. zinu, ka ja atļaušu pienākt sev tuvāk, tad tāpat aizbēgšu.... ajjj. murgs. |
||
|
|
|
||||||
|
Bija laiks, kad riebās visas tās ballītes un tik forši bija tikai būt divatā vai kādā mazā bariņā. Tumsa, zvaigznes, tilts pār smuko mazo upīti.... tik daudz viskautkā bija. bez visām tām ballītēm un tamlīdzīgām lietām. bija tik daudz, ko darīt! un nemaz nebija tās domas, ka vienmēr 5dienā kaut kur ir jābūt. kaut kādā stulbā sabiedrībā, kur īstenībā tu nevienu neinteresē. Varēja aiziet uz koncertu, paklausīties un pirms vēl viss bija beidzies aiziet gulēt mīkstā gultiņā, blakus siltam augumam. tāds mieriņš, drošība un rūpes.... Un tad kaut kā tas viss sagāja greizi. un tad atkal nāca kaut kas pozitīvs, likās, ka savukārt tas ir kkas tāds, kas ir sen bijis vajadzīgs. kārtīgas ballītes un rokenrols visas vasaras garumā. Likās, ka beidzot pēkšņi esmu atradusi sev vietu. Līdz tam brīdim itkā nemācējusi ballēties, biju iegriezusies ballīšu virpulī. Līdz atkal vienā dienā es saprotu, ka arī tas bija galīgi greizi. mūžīgi tāds nomaldījies bērniņš. un tagad atkal gribas atgriezties pie tāda mieriņa. Nē, lai gan gribas kaut ko pa vidu starp to visu. Gribas to mieru, stabilitāti, rūpes... un gribas to visu galvu reibinošo. bet visu līdzsvarā. Gribas vēl kādreiz būt spējīgai izjust kaut ko no tām emocijām, bet ir sajūta, ka neļaušu neko labu sev vispār vairs nekad. Tik jocīgi. Šovakar klausījos soundarcade un pār mani pārvēlās tāds sentimenta vilnis.... galvā tik daudz domu. Ir lietas, kas tik ļoti skumdina. Kad pienāks tas brīdis, kad es pieaugšu un zināšu, ko es gribu un kas man ir vajadzīgs? Esmu diezgan izolējusies, bet gribas vēl vairāk..... vēl, vēl, vēl. gandrīz vai komā pagulēt kādu laiku. bet tagad tik visi darbi gāžas pār pleciem un laiku nav iespējams apturēt. To tagad vajadzētu. tā *clickt* un laiks apstājas uz pāris nedēļām, ieva sakārto savas domas, viss pēkšņi ir skaisti un saulaini un ieva pamostas turpat, kur viss atstāts tikai ar tīru prātu un skaidrām domām ko un kā darīt. tik lieliski tā būtu, ne? tikai tā nenotiek. bāc. ilgojos pēc seniem laikiem. jo vairāk gadu paiet, jo sarežģītāk viss kļūst. |
||||||
|
|
...Happiness only real when shared...
|
|||||||||||