...Happiness only real when shared...
|
|||||||||
| Thursday, March 3rd, 2011 |
|
||
|
man liekas, ka es vēl nekad neesmu bijusi tik izmisusi un nožēlojama. gotta work on that too. nu vismaz, lai citi par to neuzzin. |
||
|
|
|
||||
|
Iet dienas un šķiet es arvien mazāk spēju būt priecīga. Lai gan apkārtējie šito nedēļu bieži jautā - ko es tāda priecīga? laba izlikšanās? ja man nebūtu iespēja kaut kur, kaut ko rakstīt, tad drošvien neviens tā arī nezinātu, kas notiek manā galvā. tjipa risinājums? nogriezt sev iespējas kko rakstīt? nu jā tas aiztaupītu veselu lērumu nevajadzīgu sms un vēstuļu dažādiem cilvēkiem. Nu jā - un joprojām jau nevienam nepatīk pesimistiski, čīkstīgi cilvēki. Jāatsāk terapija. bet ir tik grūti saņemties. bet šoreiz, ne pie vecā. šoreiz mamma grib, lai eju pie cita kolēģa. šoreiz pa riktīgam - uz psihiatriju. Dies vien zin, moš čist atklās, ka man šizofrēnija tuvojas. Un tad tagad tā pa riktīgam. Ar visām ripiņām varētu. un kādas 3 reizes nedēļā. turbo. |
||||
|
|
|
||||
|
Vakar 5 stundas braukāju apkārt ar mašīnu. šodien tikpat drūmā stāvoklī sēžu mājās. Jau kārtējo dienu pēc kārtas vnk iekšēji asiņoju. Vēl mazliet un tas viss kā realitātē mani nogalinās. lēnām iztecēs viss, kas palicis un es pamazām iznīkšu. Tāda spiedoša sajūta iekšā, kas visu laiku žņaudz. Žņaudz, bez apstājas. Skatos spogulī un tik ļoti gribas paņemt kaut ko asu un ietriekt vnk sev acī. Vakar vismaz pāris reizes centos nobraukt no šosejas. sapratu, ka tas ir tas, ko es varētu izdarīt. Tas, ko es patiešām varētu. Nekam citam man laikam nepietiktu dūšas. Tik ļoti skaistā dzīve, ko mīlu bezgala... Bet joprojām nevaru sadzīvot ar sevi. Bet kāds gan tam varētu būt iemesls, lai es vispār to darītu? nolādēts.... vnk.... No malas tik lieliskā dzīve, bet rētas tik dziļas. Jau sākot no mazas bērnības. Arī tad es īsti nevarēju draugus atrast. Bērnudārzā!!! Kāpēc mana mamma jau toreiz nepamanīja, ka kaut kas nav labi? vai es tiešām neko nestāstīju un visu atstāju sevī? Varbūt tad vismaz šis nebeidzamais karuselis būtu apstājies jau tad. Un skolā.... cik daudz samazgu un riebeklību ir nācis pār mani..... tik tik daudz. un tagad abos darbos.... un turpina tas viss notikt. Lai ar kā es censtos no sevis izspiest to perfekto mani, lai ar kā es censtos tieši pretēji - kādreiz atslābināties un nedomāt tik ļoti par to, ko es saku un kā es daru lietas.... vnm tikai viens liels FAIL. Es tiešām negribu ticēt, ka tā ir man ierakstīts pavadīt visu mūžu. Visu laiku tikai sitoties pret logiem, kā tādam nomaldījušamies naktstauriņam. piecelies - krīti - piecelies - krīti. Zinu, ka to esmu teikusi jau daudz, bet man jau atkal ir sajūta, ka man vairs nav spēka piecelties.... godīgi sakot - pat neredzu vairs jēgu to darīt. jo tāpat - kāds nejaušs vārds vai kāds notikums un es atkal būšu bedrē..... tad kāda jēga? Šodien sapratu, ka varu vervelēt pilnīgi dajebko, manī jau sen vairs neviens neklausās. Bet ko tad es darītu viņu vietā? gan jau, ka to pašu. Būtu kaut viens cilvēks, kam es būtu vajadzīga - es nez kaut vai kā šoferis, kā vnk kāds, kas klausās vai tml.... Vismaz justos kaut nedaudz vajadzīga un būtu kaut neliela, bet tomēr jēga. Bet tagad.... jūtos tā itkā būtu izniekojusi nu jau 23 savas dzīves gadus. Ja būtu iespēja atgriezties.... Teiksiet daudzi gribētu kko mainīt? es negribētu mainīt notikumus. Es gribētu mainīt savu attieksmi tajā visā. Gribētu sajusties labi katrā no situācijām, ko esmu piedzīvojusi. Atkal stulba čīkstēšana? nu jā. joprojām naivi ceru, ka kāds sadzirdēs un izvilks mani no bedres. jo pati es laikam to izdarīt nevaru. Taču kas gan tas varētu būt? kāds no tiem pārgurušajiem cilvēkiem man apkārt? visiem ir savas rūpes, savas problēmas.... Tikai daži cilvēki, kuri saprot cik perfektas sajūtas var gūt, kad tu palūkojies cik daudz apkārt ir skaistu lietu. Vnk pamani tās mazās lietas. Viņu ir tik daudz. Man ir tik ļoti žēl, ka cilvēki ir tik akli un neredz to, ko reizēm redzu es. Nevaru teikt - vienmēr. Tā būtu nepatiesība. Arī es bieži eju tam visam garām un nemaz nepaceļu acis un neredzu... Tas drūmums mūs visus nospiež. Katrā lietā ir kaut kas vismaz maziņš mazītiņš, kas ir ļoti skaisti. Tāpat kā katrā cilvēkā. Nav tādu sliktu vai labu cilvēku. Ir vnk.... cilvēki - dažādi. Un es vēl neesmu satikusi nevienu cilvēku, kam es nebūtu atradusi kaut vienu labu īpašību. Šobrīd ir tā, ka man gribētos atvainoties katram cilvēkam, kam esmu kādreiz pateikusi kaut ko sliktu. Vai aprunājusi aiz muguras un teikusi sliktas lietas. ajj. Baigais sviests jau kā vienmēr. Bet vismaz šoreiz sanāca uzrakstīt kaut mazumiņu no savām murgainajām domām. Gribētu, lai katrs pamana tās mazās lietas un novērtē to, kas viņam ir, pirms viņš ir nonācis tik lielā bezcerībā kā es. Es biju akla un neredzēju. Daudz ko gan jau joprojām neredzu. Bet es šobrīd neredzu ceļu atpakaļ. Lai gan nav jau arī tāda ceļa atpakaļ. Visa dzīve ir kustība uz priekšu. Nu un manam ir pienācis dead ending. Nights in white satin, never reaching the end, Letters I've written, never meaning to send. Beauty I'd always missed with these eyes before. Just what the truth is, I can't say anymore. 'Cos I love you, yes I love you, oh how I love you. Gazing at people, some hand in hand, Just what I'm going through they can't understand. Some try to tell me, thoughts they cannot defend, Just what you want to be, you will be in the end. perfekti. PALDIES |
||||
|
|
|
||
|
Tā. nu tas ir noticis. es nemāku vairāk kontaktēties ar cilvēkiem. Nekad nedomāju, ka ar mani kas tāds varētu notikt. Neko nevaru pateikt svešam cilvēkam. tajā brīdī visa saspringstu, galvā nenāk nekas, ko varētu teikt. jūtos tukša un garlaicīga. es!!!! es, kam nekad nav sagādājis grūtības komunicēt ar svešiem cilvēkiem.... tas ir nākamais šausmīgākais, kas ar mani ir noticis pēdējā laikā. |
||
|
|
...Happiness only real when shared...
|
|||||||||||