...Happiness only real when shared...
|
|||||||||
| Sunday, February 6th, 2011 |
|
||||
|
Izdomāju, ka man jāuzraksta par manu pēdējo mēnešu iespaidīgākaiem murdziņiem, kurus nu vēl atceros. Viens no viņiem pat bija šonakt. Bet reku kādu mēnesi vai vairāka tpakaļ: Karoč bijām ostā - es, Zž, viņa brālēns un mans tētis un vēl kkādi cilvēki. tjipa ostā, bet ne tomēr ostā..... meži, pļavas.... un visur mēs meklējam sēnes! visur ir vnk milzīgas SĒNES :D cik slimam jābūt, lai sapnī redzētu SĒNES? :D vnk milzīgas bekas un mēs laimīgi viņas lasam :D un tad ZŽ brālēns brauca ar dēli pa milzīgu sarkanu smilšu kalnu.... un tad parādījās vēl visādi cilvēki, kas brauca pa to pašu kalnu ar dēļiem...... Nu un tad otrs murdziņš: Neatceros personāžus. Zinu, ka viss sākās tā baigi pozitīvi. zinu, ka tur bija mana mamma. staigājām pa kkādu pilsētu, kkādu tirgu. Un es iegāju kkādā bodītē, kur man vajadzēja kko uzmērīt. mani ieveda tādā telpā, kur visas sienas ar nolupušu krāsu, viss netīrs un tur nebija pat spoguļa. palūrēju pa durvīm ārā un tur ieraudzīju milzīgu bedri, kur bars ar kkādiem nozombētiem večiem rok arvien dziļāk to bedri zem tās mājas. viss smirdēja pēc benzīna un eļļas. Tad palika biedējoši. tad es tā skatījos un pēkšņi no mugurpuses pienāca kkāds puisis baltā jakā [to nezinkāpēc atceros, jo viss bija tik tumšs] un sauca mani vārdā un teica, ka jāiet laukā. un tad es ieraudzīju, ka ir parādījies vēl viens caurums no tās istabas, kurā biju, bet iet uz augšu takā ārā. Un tas puisis mani izveda ārā pirms tur iegāja iekšā vesela armija arī ar tādiem pašiem nozombētiem večiem, kuriem visiem uz galvas milzīgas gāzmaskas [izskatījās takā kkādi svešie :D] Nu un tad es pamodos. Un kamēr kāpu..... tas protams bija grūti, pamanīju, ka man visas kājas arī satītas kkādās tādās takā trubās, kas traucēja iet un piecelties. Šis laikam vislabāk atspoguļoja manu dvēseles stāvokli šobrīd. visus manus šībrīža errorus un izmisumu. ahhh. bet slimīgi man tie murdziņi. labi vismaz, ka šitajos nemiru. vispār sen neesmu nevienā sapnī nomirusi. daudzreiz tā ir bijis. bet tagad jau kāds laiciņš, kad sapņos vairāk cīnos, nevis vnk padodos. |
||||
|
|
...Happiness only real when shared...
|
|||||||||||