Tik cik iepriekšējās dienas bija labas, tik ļoti es uz sevi šodien dusmojos. par visu ko.
nu nav man ne jausmas kā man izdarīt tā, lai es nepaliktu mūžam viena.... un lai man būtu arī darbs. tas pats viss, kas bija reanimācijā mani piemeklē arī šajā darbā..... nu un tijpa mana profesija būs tikai un vienīgi darbs ar cilvēkiem.... bet pieredze rāda, ka nemāku es strādāt ar viņiem. nu velns. bet es vēl nekad nevienam neko sliktu neesmu vēlējusi. tik vien kā nemāku paturēt savu muti ciet.... priekš manis un citiem tik nevainīgas frāzes ar mazu nozīmi, kādam ir kas tāds, ka vnk.... nu jā jā. esmu tomēr visu vainu uz sevi nogrūdusi. lai ar nemaz jau arī neesmu šīs visas epopejas iesācēja. bet vainīga tāpat esmu es. jo es jau esmu pašā apakšā un kāds vainīgais jau ir jāatrod. tjipa ķēdes vājais posms. Bet man tik 50% vainas. to zinu droši. aj nu kāda nu starpība. cenšos uzturēt sevī joprojām to pēdējā laika pozitīvismu, bet šodien kaut kā gribas atgriezties pie visa vecā - viss ir slikti un gribas nomirt. Bet nē kaut kā šoreiz ir sajūta, ka pietiktu vien ar to, ka kādu stundu vnk pavadītu kaucot. un tad kā ar nazi.... nomierinātos, aizmigtu un rīt atkal viss būtu diezgan ok.
gribētos cerēt, ka tā nebūs vienmēr, ka būs tik daudz cilvēku, kam es neiepatikšos un kuri mani nevarēs ciest.... redz loru eksī ar neveicās tik labi kā gribējās. un tas ar tik tāpēc, ka pasniedzējai bij slikts noskaņojums un viņa esot garastāvokļa cilvēks..... betnu jā - arī viņai es neiepatikos dikti. ja jau šitā mani gāza iekšā. atzīme jau ir. tikai tāda man neder. takā šitās brīvdienas atkal nonstopā mācības un 1dien eju vēlreiz kārtot eksāmenu. punkts. eju gulēt.
|