...Happiness only real when shared...
|
|||||||||
| Sunday, January 2nd, 2011 |
|
||
|
Tagad pēkšņi pusnaktī, kad man nenāk miegs, lai gan sen vajadzētu, iešāvās prātā doma, ka varētu būt baigi interesanti dažādiem cilvēkiem aizsūtīt kaut kādas garas un murgainas vēstules par tēmu - kas mēs esam, kāpēc un vispār mana mamma reiz teica.... :D diez kāda būtu reakcija katram? :D aj jocīga es esmu. un dogs man mūžīgi pārmet manu haotiskumu :D diez kur viņš radās. jo mana mamma joprojām uzskata, ka tad, kad man būs pašai sava virtuve, man garšvielas pēc alfabēta būs sakārtotas :D vooot. viskaut kas neliek man mieru. un vispār visu manu slimību cēlonis šobrīd ir pārslodze un stress [šitas laikam vairāk] nu cik var! bet nesanāk savādāk. visu laiku ir tā sajūta, ka cilvēka mūžš ir tik īss, ka jāpaspēj un jāgrābj visu kamēr var un ka visu jau nevar nemaz paspēt un cik tas viss ir šausmīgi! man tik daudz ko gribās! ja vien es saprastu, ko visvairāk un, kas ir reāli vispār! mazā dumiķīte. nu jā atkal jau kkāda debīla slimība ir pieklauvējusi pie manām durvīm, līdz ar Jaunā gada iestāšanos [ak, laimīgais Jaunais gads!] Visu dienu šodien sāp auss. negribas jau ticēt, ka būs jau otrā nopietnā saslimšana šogad. negribu antibiotikas vairāk! nu lūdzu nē! :( bet auss sāp... un drošvien arī tas ir papildu iemsls, kāpēc nevaru aizmigt un izgulēties pēdējas pāris naktis. un sapņi arī tādi dīvaini pēdējās dienas. šonakt tiku pamesta kaut kādā mežā. viena. uznāca šausmīgs izmisums sapnī un baigais raudiens. Bet tad pēkšņi pamodos. un ar domu - es taču ļoti labi visu viena varu. un pēdējā laikā arī ir tā sajūta. tā sajūta, ka kaut ko varu arī viena pati. tikai grūti. šodien ar te rakos internetā, pacietība iztecēja, uznāca izmisums un biku apraudājos. bet tad atkal saņēmos. nu nevar būt, ka tā tas man visu mūžu būs. pie katras neveiksmes panikot un raudāt. tik ļoti bezpalīdzīga jau es arī neesmu. aj nu ko es te atkal. labi. saldus murdziņus! |
||
|
|
...Happiness only real when shared...
|
|||||||||||