Nesen žurnālā lasīju vienu rakstu un tur bija viens tāds sasodīti labs teikums... aizķēries būs uz ilgu laiku manā prātā :)
"Bērns ir kā pateicības izpausme mīļotajam cilvēkam par laimi, ko viņš sniedz"
Pēdējā laikā atkal esmu kļuvusi apsēsta ar šito domu. Kā nevaru tā nevaru tik no viņas vaļā. Bet tā jau man uznāk un pāriet.... bet tākā šobrīd universitātē ir neonatoloģijas cikls.... ir grūti atrauties no domām un no sajūsmas asarām turot rokās tos foršos bēbjus...... vnk.... ahhh.... šodien jau atkal negaidīti bija iespēja paauklēt mūsu baby boxa meitenīti..... vnk.... man vnk trūkst vārdu.
Vajadzētu jau tikt ar sevi galā. savākties un miers.
|