...Happiness only real when shared...
|
|||||||||
| Monday, July 27th, 2009 |
|
||
|
kkā nupat uzrakstot vienu vēstuli prātā atkal ataust tāda sen dzirdēta frāze - winners never quit, quiters never win. nezinu kāpēc tieši šitā... bet tomēr ir tik grūti tev tikt klāt :) bet kas nēriskē, tas nedzer šampanieti [vai kkā tā? :D]. heh. |
||
|
|
|
||||
|
tā ar nedabūju neko vairāk. mazliet vīlos... ehhh... tagad gribas iet kkur ārā. mazliet sanāca raudiens. jo bailes tas neizkliedēja. joprojām būvēju savas sapņu pilis no kurām parasti gāžos. skumji, bet laikam man tā lemts. esam turpat kur sākām. gribēju justies mazliet drošāk.... bet nekā. par agru laikam. |
||||
|
|
|
||
|
takā pirmo reizi tā būtu. un vienmēr man ir tā pārspīlētā vēlme visu sabojāt... nu nahuj es lienu tur kur nevajag? vienmēr jau vajag dabūt savu, ne.... un ja tagad viss sabojāsies, tad es vispār nezinu... es tikai pierādīšu atkal savu stulbumu. noskaņojums atkal mainās sekunžu laikā. kāpēc gan mans prāts nevarētu ļaut notikt visam labajam? ļaut lai tas notiek, nevis atkal censties izurķēt, kur tas varētu aiziet greizi. stulbene. |
||
|
|
|
||
| un vēl mani nebeidz mocīt tās ainiņas no tiem murgiem šonakt... tik šausmīgi. nekad nekad nevarētu iedomāties tik briesmīgu situāciju dzīvē. pamodos naktī un gribējās pazvanīt Anitai un paprasīt vai viss ir ok. | ||
|
|
...Happiness only real when shared...
|
|||||||||||