4dien stāvot koncertā priecājos, ka varu iziet no savas reanimācijas, ātslēgties un kārtīgi izlādēties labā koncī. un priecājos arī par to, ka lai ar kas manā dzīvē nebūtu mainījies, mūzika ir un paliek tā pati.
Nāca 5dien un 5dien likās, ka miršu. skrēju atpakaļ uz darbu un taisīju rentgenus, asinsanalīzes :D nu kārtīgi mani sakoļīja [tiešākajā nozīmē], izvilka 2 stobrus asiņu, bet nekā - viss ok. nu vismaz pie mana vīrusainā stāvokļa ok. tā teikt - nothing special ;)
un tad nāca 6diena, kuru domāju, ka pavadīšu tādā mierīgā gaisotnē, a ņifiga - rezultāts bija totāls neskaidrs stāvoklis. nu sviests. kur man prāts? :D pirmais kora tusiņš un ieva pilnīgā autā. viss jau būtu saprotams, BET - es pēdējos 4 mēnešus vismaz vispār nebiju dzērusi, es biju tukšā dūšā un + vēl biju dzērusi stipras zāles pret iesnām, kuras garantē vnk fantastisku stāvokli :D tāds viņš arī bija.
Atpakaļceļā autobusā atceros, ka kāds mani visu laiku sauca, bet man bija tik slikti, ka es pat nespēju pamāt ar galvu, ka man viss kārtībā. labi, ka vismaz bija daži savējie, kas iesēdināja taksī un es nokļuvu drošās mājās...
nē bet kopumā - hell yeah! :D bet tas vairs nekad nenotiks.
|