Izslēdzu gaismas un aizslēdzu durvis. Uzlēcu riteņa mugura un aizdevos meklēt mēnesi. Un tur nu viņš bija. Gaidīja mani. Lēni un pamatīgi iznira no mākoņu malas, atklājot savu sarkanīgo spīdumu virs jūras, kura bija tik gluda kā loga rūts. Tā ļāva spēlēties sārtas gaismas atspīdumam uz savas virsmas. Vien aizkavējusies kaija pa laikam pārtrauca manu un jūras monologu un cigaretes degšanas troksni, brīdī kad piepildīju plaušas ar dūmiem. Zvejnieku laivas pagaidām klusē. Tās gaida rītu ar dūmaku virs jūras, kura mērcēs vīru raupjas plaukstas, kad tie nāks likt tīklus. Un tas viss pieder man. Pieder ik mirklis, kad apklust šoseja. Kad man blakus ir vienīgi smiltis un acīs nebeidzams plašums, kuru norobežo vien rozīgu mākoņu strēle, tur pa kreisi, kur gārnis sabozies meklē vakariņas. Nosprakšķ tabaka. Nodziest ogle. Sastrīdējos ar odu bariņu, kurš mani atrada šajā stundā. uzlecu mugurā ritenim. Lai nes mani mājās. Ieminos tik ātri, līdz sāka trūkt elpa, līdz kājas sāka zaudēt pamatu. atlaidu rokas no stūres un sakrustoju virs galvas. Ļāvu pirkstiem sapīties matos. Ļāvu gumijai slīdēt pāri oļiem. Vienreizīgs mirklis. Vienreizīga sajūta. Tikko pļauts mauriņs un tepat jau rej kaimiņu suns....