Līkums aiz līkuma, vel var, vel mazliet un tumsa mani noķēra aiz astes. Tur aiz vel desmitiem līkumu ir ilgas, zem draudīgas, melnas debess. Jāmacās nebaidīties. Jāmacās savaldīties - nebūt tam māla pikucim, kaut esmu gatavs kaut tūlīt atkal izkust siltās rokās. Ieņemt formu. Tavas plaukstas jau ir atstājuša siltus nospiedumus manā dvēselē. Tas ir biedējoši patīkami. Un nekad nav gana. Negribu lai būtu gana.
      Uzvārēju Brāli sēžot zem izmocītām priežu galotnēm. Nepieklājīgi daudz reižu uzpīpēju un nosalušām rokām atgriezos sildīt sastingušos pirkstus pa ceļam skaļi dziedot -
Mēs maldāmies, meklējot ceļu šajā absurdā.
Mirdzums tavās acīs, šo postu uzveicam.
Tu atskaties, vai uguns pazaudēta?
Jā, tukšs ir viņu klusums, bet ne mūsējais!
Anna Kijevā - Maldās