Tāda dīvaina pēcsvētku tendence (arī uz mani tas attiecas), rakstītāji atdzīvojas cibā. Rodas jauni lietotāji utt. Jau trīs stundas lasu latest posts. Brīvdienas rīts man atkal tikai nupat sācies. Vel vienu Kanādas kļavu lapu tēju un tad es mēģināšu kustēt.
Gribu ar brīvu dāmu uz kino vakarā. Ieteikumi?

Es kaut kā neesmu EHR klausītājs, bet mana kaimiņiene laikam ir, jo es vienmēr to ieslēdzot sadzirdu ausīs tieši šo staciju. Un tad nu ik pa laikam es to radio skalus kopējā virtuvē mēdzu bīdīt pa savam, vai nu un 101 vai radio Naba.
Pirmais dīvainas starpgadījums bija brīdī, kad es gāju vārīt tēju, jo no viņu istabas dzirdēju nepārprotamas metalcore skaņas. Noraustīju plecus un devos tālāk. Un tikko dīvainību dīvainība, šodien savā melanholiskajā noskaņojumā klausoties visu kas manos bijušajos un esošajā kompī dzīvo jau no neatmināmiem laikiem, ieskanējās Alexisonfire. Un kā jūs domājat? Klauvējiens pie durvīm ar jautājumu - "Atsūtīsi linku ar to kas skan?".
Neskati sievu pēc radio. :D

Vai tiešām kino vienam? Nevelk kaut kā. Varbūt tomēr?

Te nu tu tagad sēdi, savā pilsētas skapi. Satinies segā un gaidi pavasari ziemā, kura šķiet nenākam. Pa daļām tavas sirds ir izmētāta pa Latvijas pilsētām. Tā vien gribas visus patriekt ratā un vasarā ar lielu mugursomu uz muguras savākt sevi atpakaļ. Salasīt bez cilvēkiem, tikai ar skatiem.
Te nu mēs sēžam katrs savas dzīves beigās, kas patiesībā ir tikai sākums. Mēs gaidām jaunu izmisumu pēc glāstiem.
Aizmirst un atstāt būtu pareizāk. Atstāt, lai vismaz domās, aizaug tās pļavas, kurās atstāta sava veida nevainība. Ne pazaudēta, bet atdota.
Soli pa solim uz priekšu. Soli pa solim palikt cietam.
Aizejot, aizmiegot skumjās mans siltums lai paliek pār dāvanu tev. Saloci un paglabā savā "somā". Bezcerīgā aukstumā noderēs.