It kā mierīgi noskatoties, tu slēp iekāri zem savas kautrības. Slēp uguni sevī, kura spēj aizsvilināt, šķiet kuru katru mirkli. Un te pēkšņi sprādziens, lūzt kautrības ledus manī/mūsos.
Viņa garšoja pēc vasaras. Pēc tumšām, nobriedušām upenēm. Tik saldām ka tu vairs nespēj apstāties. Tu gribi tās plūkt vel un vel. Tikai izstiept laiku, paildzināt stundu un minūtes. Baudīt un gāzties dziļāk liesmās, dēl tā vien pārvērsties pelnos.
Sajūtas nerimst. Jau dienām acs meklē, dvēsele gaida. Neiegūt pavisam lai nepazaudētu sajūtu, ka kaut mazliet esi uzvarējis sevi. Pat ne uzvarējis - ieguvis sevi.

Realitāte agri vai vēlu būs. Cilvēks ir ieprogrammēts cerēt. Cerības ceļ spārnos tik pat ātri kā tā grūž uz leju.

Iemāci man pasmaidīt
Un saprast
Cik tavs smaids ir īsts

Pamēģini pierādīt
Ka tavs milzu spīts
Ir tikai ierocis
No plastmasas
Ar kuru mani pabaidīt

Paskaties kāds esi kļuvis bāls
Ar roku aizsniedzams
Bet tik netverami tāls
Tik svešāds paliek viss
Tik nodriskāts
Un jēls
Nepatīk man
Negribas nemaz

Bet vel ir laiks man naidu krāt
Kurš pāri manām krūtīm kāpj
Pret lietām
Kuras tā arī
Nekad
Pie manis
Neatnāk

Izdomātā pasaulītē
No savām pērlēm
Viņa auž
Neticības maldugunis -
To kas citiem viņā skauž

Tagad viņa saaudusi
Tagad viņa grauž
Sirdi - tā kā piparkūku
Savos pirkstos lauž

Kaimiņi tomēr pieklauvēja un uzcienāja mani ar abolmazītēm. Tikko ceptas - mmm :p