Ar nodurtu galvu un kauna sajūtu pakrūtē es saprotu cik sen nav rakstīts. Un nu beidzot ir tas brīdis - Vajag un Gribās. Tikai jāsavāra karstvīns lai izkratītu sirdi...

Bija savādāka vasara. Divi savādāki rudeņu un ziemas kopš tā pa īstam šeit ierakstīju. Tad bija vakari, kad visa pasaule apstājās un nebija jāraksta tikai jāpaņem un jābauda. Tagad viss nāk savādā cīņā ar sevi. Ārā no meža vel lielākā meža, tikai tagad tas sastāv no mūriem un brūģa, no dzīves tumsā lidz tumsai un atpakaļ. Vai man ir ko nožēlot? Vairs nav. Es nenožēloju - tikai pazaudēju. Liekam jaunu bildi iekšā.