Gurķi sākuši garšot pēc rudens un milzīgas kļavas lapās spēlējas vējš. Pasperam tās tālāk. Gaidām abolmaizes saldeno siltumu dzerot tēju. Silts kaķis lai murrā pie kājām. Gaidām. un zinām ka būs.Viss nāks un atplūdīs kā upe zem mūsu kājām vasarā. Kā migla virs tās šajos rudens vakaros. Ka ledus.Bet tas vel tikai būs. Bet vispār man iet labi. Rudens gaiss te ir svešāds. Te nav jūras sāļuma, kurš nemānāmi iezogas istabās caur spraugām un aizmāršīgi pievērtiem logiem. Bet te naktīs pret asfaltu pakšķ zīles. Upe čukst savus simtgadīgos stāstus, nepielūdzami graužot smilšu sienas. Miglā kliedz pūces un vējš dzenā milzīgas kļavas lapas tīrumos. Mēnes bezkaunīgi apspīd seju naktīs. Karsta piparmētru tēja kūp starp plaukstām mītiskā pilskalnā. Manī ir miers. Nu jau atkal ir...čukstot - paldies.....