Ducina un karstums sāk padoties. Gribu šovakar sagaidīt negaisu pie jūras. Salīt lidz ādai un sajust auksto lāšu pieskārienus, redzēt kā jūra pārvēršas melnā plašumā un debesis pārņem zibeņi, kuri neaprakstāmi skaisti sper milzīgajā plašumā zem sevis. Būt tik brīvam kā zibenim, zināt tikai to kur ir visa sākums un beigas. Vēlāk, kad pāri vaigiem ritēs lietus lāses es smiešos bērna smiekliem un uzlekšu uz velosipēda lai ripotu mājās. Uzvārīšu tēju un sildīšos satinies segā. Un nu lai blakus skan..... http://www.youtube.com/watch?v=CN-ci1ksM_A
Un tagad ātri realizēt rakstīto.

Negais jau negaidīja. Izspārdīja savus zibeņus un prom bija. Uzlīdu uz pamestas fabrikas jumta un pavēroju siluetus gan debesīs, gan arī virs zemes. tur tālumā - pie pāļiem peldas tēli un jau gribas skriet uz turieni. Gribas meklēt vai atrast.
Es klusi sadzīvoju ar blakus snauduļojošajām kaijām un arī ar tām tur augšā virs melnā padebeša. Tagad tikai jāapgūst ilgas pēc nezināmā.
http://www.youtube.com/watch?v=3ZVSEWMurgU