Kā satelīti
Kuri nāk un iet
Mēs varam sniegt viens otram visu
Ka satelīti
Klusējot un raidot pasaulei
Mēs joprojām runājam klusējot
Griezdamies savā mazajā orbīta
Starp zvaigznēm un to putekļiem
Tas ir viss kas man vajadzīgs
Viss ir vairāk, nekā šķiet
Mēs nākam lai pārraidītu sevi

Es zogu. Mana uztvere ir vaļā. Ik rītu es zogu cilvēku balsis, soļus un viņu plānus. Es tos pārvēršu savos stāstos, izdomātos turpinājumos par viņu gaitām. Es izņemu no viņu rokām vienreizējās kafijas krūzītes, būvēju no tām piramīdas un debesskrāpjus, kuri nepieklājīgi augstu sniedzas citu pilsētu debesīs, caurdurot mākoņus. Es pārvēršu katru e-talona pīkstienu simfonijā, ritmā kas samaļ klusumu Dieva piemirstā šķērsielā. Soļus es noburu par zirgiem, kuri skrien savās stepēs. Iedomājos garāmgājēju sarunu biedrus, izdzirdot atbildi uz mobilo telefonu zvanīšanu. Fantazēju par viņu komunalo blūzu. Pilsēta atkārtojas. Tā tevi nežēlīgi svaida savā vāveres ritenī. Mainās tikai balts pret pelēku, zaļš pret brūnganu. Vai kāds nozog mani? Vai kāds mani pārvērš sava stāsta tēlā? Es griežos savā orbītā, vai tā griežas ap mani?