Neticami....
Uzvarēju Dostojevski - "Noziegums un sods"
Man jau sāka likties, ka grāmata būs jāpievieno sarakstam - kad man nebūs ko lasīt, izlasīšu, bet es to izdarīju. Brīžiem bija sajūta, ka pats esmu galvenais varonis(apjucis, sajucis, nomākts ar savām domām). Vienīgā atšķirība - neesmu noziedzies. Nosecināju, ka man pat patika.
Salman Rušdī - es jau nāku pie plaukta!

Diez es no rīta varēšu atvērt durvis?
Ārā skats ir iespaidīgs. Vietām sniegs sniedzas līdz jostasvietai. Tikko gandrīz stundu novicinājos ar lāpstu. Vismaz garantija ka galīgi pāri galvai sniegs nebūs no rīta.

"Kur slēpjas dziesmu spēks? Varbūt to rada dīvainas apstāklis, ka pasaulē vispār pastāv dziedāšana. Nots, toņkārta, akords, melodijas, harmonijas, aranžējumi, rāgas, ķīniešu operas, džezs, blūzs: tas, ka šādas lietas eksistē, tas, ka mēs esam atklājuši maģiskos intervālus un atstatumus, kuri rada nošu trūcīgo pudurīti, kas apjoma ziņā ir līdzvērtīgs cilvēka plaukstas platumam, bet no kura mēs varam būvēt savas skaņu katedrāles, - tas viss ir tikpat alķīmiska mistērija kā matemātika, vīns vai mīlestība. Varbūt mūs ir iemācījuši putni. Varbūt nē. Varbūt mēs vienkārši esam dzīvnieki, kuri meklē pacilājumu. Daudz mums tās nav. Mūsu dzīvē nav tāda, kādu mēs būtu pelnījuši; piekritīsim - tā daudzos sāpīgos veidos ir nepietiekama. Dziesma pārvērš to par kaut ko citu. Dziesma parāda mums pasauli, kura ir mūsu ilgu cienīga, tās parāda mums mūs pašus, kādi mēs būtu, ja būtu pasaules cienīgi."