Gandrīz mehāniskajā klusumā krīt sniegs. Tējas maisiņš ir piekaltis pie izdzertās tējas krūzes malas un šķiet, kāds maģisks spēks tur mani pie loga. Tas neļauj piecelties. Šovakar man apnikuši visi Džimi, Kurti, Frenki un citi ierastie grabinātāji skaņas sistēmā. Es klausos tikai klusajā putekļu riņķošanā kompjūtera ventilātoros, kaut kur zem galdā. Šonakt es pats izdomāju vārdus, rindoju tos teikumos un teikumus rindkopās. Visi manis radītie mīti par cilvēkiem man apkārt ir ar nereāli izdomatām situācijām. Velku līnijas uz rūtiņu lapām, maļu sevi dzīves gaļasmašīnā. Bet pilsētā tevi neredz. Tu redzi visus, bet tevi neviens.Ir taču tik sasodīti vienkārši savilkt cilpiņas sasienot zābakus - kā mācīja vecāki. Izslīdēt uz ielas starp asfaltu un sniegu. Dienas pārvēršas likumsakarīgās naktīs. Es izvēlos urbānos džungļus, kur savās dzelzsbetona cellēs acu pāri noraugās kredītos paņemtajās plazmas kastītēs. Es slīdu kā lūriķis starp namiem, kuri truli sniedzas pret piesnigušajām debesīm. Es tikai klīstu, bet visi mani Džimi, Kurti un Frenki seko man un dzied manā galvā.
Kad kārtējais aplis mani atvedīs mājās - es kā murrājošs kaķis saritināšos migā starp grāmatām gaidot nākamo rītu, kurš varbūt pārtrauks manu mehānisko klusumu ar īstu balsi, ar īstu elpu. Un ja tu atnāksi, siltuma pietiks mums abiem. Es dalīšos ar savu elpu lai mums no rīta pietiktu spēka riņķot ap auto rindām sastrēgumos pilsētā, kura griezīsies ap mums.