urn:lj:klab.lv:atom1:fireofthedoom ~*Your Messiah was never mine*~ ~*Your Messiah was never mine*~ momoko@inbox.lv Rū 2007-11-26T22:53:42Z 2007-11-26T22:53:42Z urn:lj:klab.lv:atom1:fireofthedoom:1674 2006-01-19T03:12:00 2006-01-19T03:12:00 2007-11-26T22:53:42Z 2007-11-26T22:53:42Z ...libera me domine de mortis eterra in Dies irrae tremenda quando ceali movendi sunt eterra dum veneris judica in seculum per ignem...<br />Reiz dzīvoja kāds muļķa āksts, kurš bija citu prieks, kas izlauzās caur viņa paša skumjām...<br />Pilnīgs nonsenss... Bezcerība... Bezmiegs... Skumjas (ar lielo burtu, iegaumējiet, mīļie!) un vispār... Kāpēc gan optimistiskam cilvēkam būtu jāraksta kaut kādi abstrakti un depresīvi darbi? Arī optimisti ir tikai cilvēki. Man nepatīk cilvēki... Un šodien, precīzāk jau šovakar, šonakt, (šorīt?) man ir tā, ka viss uz šīs pasaules ir sagriezies, apgiezies un piegiezies... Var jau būt, ka esmu sagriezusies ar pasaules šķautnēm... Pasaule ir visai daudzšķautnains un ass priekšmets...<br />Būt par pasaules ākstu ir ļoti grūti. Būt pašam sev par ākstu un pašapmāna iluzionistu vēl smagāk - katrs balagāns reiz beidzas, un tad nākas saskarties ar šo melno, aso kristālu un pārdurt pirkstus līdz asinīm, gluži kā uz apburtas vārpstiņas, tikai pēc tam nenāk simtgadu miegs... Jūs jau cerējāt? Nāk tikai un vienīgi Aizmirstība un Pazušana... Prinči baltos zirgos ir izmirušas raritātes - dinozauri turpretī ir daudz elementārāk pieejami un atrodami. Lūk, tā!Es nemāku savādāk attēlot savas skumjas...<br />Kāpēc pastāvīgi ir jāviļās savā dzīvē... Ik reizi, kad atgūsti cerību tā pazūd, visbaismīgākajā veidā, un atkal nākas visu sākt no nulles punkta... Iesaku katram iziet šādu "kūri". Es jūtu, kā pārtopu lēnām par patmīlīgu egoistu. Zaudēju daļu sevis katrā cilvēkā... Atdodot to viņam, neko nesaņemot pretī... Un pamazām mani pārņem bezjūtība un vienaldzība pret citiem... Svarīgākas kļūst manas, nevis citu jūtas... Es nevaru dzīvot pati pret sevi... Nenovēršama evolūcija, jūs teiksiet... Nu, jā, jūs jau zināt labāk par mani... Reiz lasīju, ka visi cilvēki vēlas tikt mīlēti, bet paši nevēlās mīlēt. Es savukārt mīlu visus cilvēkus, bet viņiem tas atkal nav vajadzīgs... Tad kāpēc ir nepieciešams vispār lolot jebkādas jūtas? Negatīvas emocijas būtu labāk?<br />Ir tik stulbi runāt tikai pašai par sevi, bet vairs, nekas svarīgāks man nav palicis... Labi, ir, bet tos mīļos es nevēlos zaudēt un pazaudēt... tāpēc arī nepieminu... Viņi jau var arī nezināt ,ka ir man dārgi... Iemīlēšanās ir mana dabīgā un pastāvīgā stadija - it visā - dzīvē, lietās, cilvēkos, nereālos tēlos... Galvenais man ir kādu mīlēt... Bet ar laiku tas kļūst smagi, ja tevi nevienam nevajag... un neviens neatbild. Bezjēdzīgi meklējumi arī kādreiz apsīkst...<br />Gribētos raudāt, bet nevar... Negribu? Nē, nespēju, liekas, it kā viss sāļais šķidrums, ko dēvē par asarām būtu pazudis...Bet... vadzis drīz lūzīs.... Un tad... un tad... labāk par to nedomāt...<br />Tā arī palikšu stipra, vienmēr gatava, neuzveicama, skaista, noslēgta un bezbailīga... Vismaz uz mazu bezgalības sekundi - tik ilgi, cik ilgā laikā savienojās divi acu skatieni vienā smaidā... Un tas ir daudz...<br />Labi, laikam beidzot jādodās pie miera... urn:lj:klab.lv:atom1:fireofthedoom:1287 2006-01-05T04:39:00 2006-01-05T04:39:00 2007-11-26T22:51:46Z 2007-11-26T22:51:46Z Pati esmu sapinusies savās cerībās un iedomās kā tauriņš zirnekļu tīklā.Ļaušos - būs salda, tumša aizmirstība alias nāve, mēģināšu izlauzties - noraušu sev spārnus... Atpakaļceļa vairs nav. Vai ir iespējams tā pazust citā, ka aizmirsti pats sevi? Neticēju kaut kam tādam... Bet aizmirsties jau varu vienīgi es. Pazust citā arī pagaidām tikai es, tauriņš...<br />Bet zirneklis? Viņš neaizmirsīsies, viņš paliks savā realitātē... Jā, tā droši vien būs un notiks. Vai pazudīs? Zirnekļi nekad nepazūd. Viņi cīnās. Tauriņš pazudīs zirneklī, tā, ka viņš to pat nenojautīs. Viņš vērps mierīgi savu dzīves pavedienu tālāk iztaisnojot no tā taureņa mezglu. Taurenis tiks atsvabināts, bet vai tādēļ laimīgāks? Mēs visi ilgojamies tikt sagūstīti un pieradināti. Protams, ja kādu pieradina ir jārēķinās ar to ka nāksies vienmēr mazliet raudāt. Esmu daudzkārt sagūstījusies ar varu, bet ... mani pagaidām visi zirnekļi ir ātri atbrīvojuši. Gribētos kādreiz neatsvabināties - ak, muļķa taureņa sapnis!<br />Staigājot pa izjūtu meža pļavu rudenīgās noskaņās var ieraudzīt spožas rasas lāses ģeometriskajos tīklos. Ļaudis saka, ka zirnekļi raudot... Par to es kā tauriņš nemāku neko sacīt, toties droši varu teikt, ka daļa no šīm caurspīdīgajām briljantu pērlēm ir taureņu asaras... Jel nenosodiet, tareņi ir un paliks sapņu un iedomu vergi, vai tad ir redzēts, ka kaut viens sapnis taureņiem ir piepildījies un kļuvis par īstenību? Ak jūs vaicājat Zirnekļi? Nezinu... arī zirnekļiem ir jūtas. Var jau būt, ka viņi ir vēl emocionālāki radijumi...<br /><br />Paņem sev šo violeto debesi<br />Un šos mākoņsodrējus...<br />Nav jau diez kas , nav jau diez kas,<br />Bet ... varbūt, ka noderēs...<br />Es Tev, es Tev neprasu nemaz<br />Pasauli šo piesildīt, kad,<br />Jau nākamajā brīdī<br />Pieprasītu piepildīt...<br />Paņem, paņem manu nogurumu,<br />Es pie Tevis gribu...<br />Man vienalga kā to sauc,<br />Var arī par mīlestību...<br />(M. Čaklais) urn:lj:klab.lv:atom1:fireofthedoom:1160 2005-12-26T15:48:00 2005-12-26T15:48:00 2007-11-26T22:49:35Z 2007-11-26T22:49:35Z Cik dīvaini netverami skan šis vārds: Dievs. Bet... es viņam neticu, nu labi, neticēju... Un tad pēkšņi uzradies Tu. No pilnīgas nekurienes, no citas pasaules - nezināms un neiepazīts... Vai tā būtu balva man vai arī sodība? ... Vai es ticu Dievam? ... Tagad? - Jā, jo es ticu Tev...<br />Tu pats teici, ka esi Dievs... es es esmu zvaigzne, Tavējā, uz kuru nolūkojās dīvaini, parasti ikdienišķi cilvēki caur dubļainu, aizputējušu autobusa logu. Mēs viens otru varam gan pieņemt, gan apstrīdēt, gan ... papildināt.<br />Mazas materiāli nevērtīgas, psiholoģiski tik ļoti dārgas dāvaniņas dzīvo manā vientuļajā zilajā ekrānā. Mūs vieno haotiska elektronu kustība, kas pārvēršas skaņās un tēlos... Mēs dzīvojam divās tik dažādās pasaulēs... Sapņaini Bittersweet un neiespējami īsti un neatkarīgi... Pār mums, ap mums un mūsos viens sapnis ir nolaidies... Nākotni es viņam neprasīšu - dzīvošu tagadnē... urn:lj:klab.lv:atom1:fireofthedoom:935 2005-12-25T19:30:00 2005-12-25T19:30:00 2007-11-26T22:47:55Z 2007-11-26T22:47:55Z Ņemot vērā to, ka šaubos vai attiecīgā persona šo kādreiz izlasīs es atļaušos ielikt dzejoli... Un kas par to?<br /><br />Mans dīkais sapnis skauj vēl mani savās važās -<br />Es zinu -<br />Nojs par mani aizlūgumu tur...<br />Reiz Elīza būs viņam blakus,<br />Kaut arī ziemas reģi saltus lāstus bur.<br />Es lidoju un gaisā vēdī muskats...<br />Ak, laiks, jel brīdi apstājies!<br />Es šajā ledus namā došos zagšus<br />Tā, lai neviens mūs neatpazīst...<br />Un sveču liesmas gaisā dejo,<br />Un kaut kur tālu zvani skan...<br />Šeit mierīgs klusums nolaidies uz skujām<br />Un atkal balti Ziemassvētki dāvāti ir man... urn:lj:klab.lv:atom1:fireofthedoom:765 2005-12-22T21:50:00 2005-12-22T21:50:00 2007-11-26T22:45:57Z 2007-11-26T22:45:57Z Es esmu vergs savā apziņas un zemapziņas katorgā. Manus spārnus ir saslēguši ķēdēs un pie sirds ir piesieta ļoti, ļoti smaga svina svaru bumba, lai neviens vairs to nevarētu nozagt. Mani smacē šis zimas pavasaris. Es esmu uzcēlusi sienu ap sevi, bet kāds vienmēr pamanās kaitinot izdobt tajā caurumiņu un ielaist manā drūmajā, apsarmojušajā kambarī sauli. Ak, nē, nededziniet manas acis ar tās stariem! Tie svilina kā versmojoša uguns... Aizķellējiet ciet to caurumu un ļaujiet man dzīvot manā noslēgtajā, vientuļajā pasaulītē! Es esmu pārāk daudz apdedzinājusies un manas rokas ir sāpīgās čūlās...<br />Jūs ar saviem laipnajiem vārdiem un samaidiem apsvilinat tās no jauna. Tas nežēlīgi sāp... Kaut jel viens no šiem tūkstoš mocītājiem uzlietu manām brūcēm dziedinošu balzāmu - tad varbūt es ļautu atsvabināt mani no ķēdēm un sevi pieradināt pie saules, pie dzīves pie ... Tevis. Bet... tas notiks pēc miljoniem gadu, pēc tūkstošiem mūžību... Manā tumšajā pagrabā gotiskajās velvēs atbalsojas avota saraustītās, dzidrās elsas... urn:lj:klab.lv:atom1:fireofthedoom:330 2005-12-19T22:48:00 2005-12-19T22:48:00 2007-11-26T22:43:41Z 2007-11-26T22:43:41Z Vai Tu esi sapnis,<br />Vai pagātnes spoks,<br />Bet varbūt vien iedomas,<br />Likteņa joks,<br />Kas izspēlēts tiek<br />Scēnu pa scēnai<br />Un izplēn kā pelni<br />Pa gadsimtu vēnām...