14. Septembris 2009

• 14.9.09 22:55
• Tagad es zinu, cik grūti būt aktierim. Pārnest savu substanci no vienas lomas uz citu, ieiet visdažadākajos tēlos.
  Holivudā liek būt tievākam vai resnākam, bet visgrūtāk, manuprāt, ir ieslēgt un izslēgt tās vajadzīgās emocijas, pārlekt no vidusskolnieces tēla uz bagātās kundzes lomu. Nospēlēt vienā etīdē lomu līdz galam, no A līdz Z. Neizlekt par ātru ārā no tēla vai arī nestāvēt malā ar vienaldzīgu seju.
  
  Lielas grūtības izpausties ārēji sagādā fakts, ka ikdienā jūtam ļoti maz tādu plašu emociju (drāma, prieks, eiforija, asaras, šoks), jo no visām 7 iespējamām notīm, varbūt ir tikai 3-5 nošu gamma. Daudzas emocijas pie tam jūtam dziļi sevī, bet aktierim ir tā tehnika, tas uzdevums izpaust to visu uz āru režisora redzējumā. Tā, kā režisors uzskata par vajadzīgu - kā viņaprāt, izskatās, prieks, laime, drāma, šoks...
  
  Vispār caurcaurēm radošs process.
  
  Teiksim, man ir vieglāk izpausties vārdos un žestos, bet grūtāk - ar visu ķermeni. Tas ir, kad ķermenis, sejas izteiksme runā to, ko Tu jūti.
  Viena psiholoģe man sacīja, ka latvietēm vispār ir raksturīgas grūtības izpaust uz āru savas jūtas. Ziemeļnieki, saproties.
  
  Tie nebeidzamie tabu... To nedrīkst, šo nedrīkst. Tas sākas bērnībā, kad Tu brauc trolejbusā vakarā pāri Gaisa tiltam, atgriežoties no bērnu dārza Purvciemā, Tu sāc dziedāt salonā, bet līdzās ir tētis, viņam ir neērti no tā, kā Tu uzvedies un Tu drīz vien, viņam izdabājot, sāc uzvesties, rāmi, klusi, pareizi un... garlaicīgi.
  
  Par aktieriem, manuprāt, arī izaug tie, kurus neviens trolejbusā nav apklusinājis. Vai arī - kuri neļāvās apklusināties, tādējādi aizejot pavadā savam talantam. Iedzimtajam.
  
• 0 rakstair doma