fingerprints - 6. Septembris 2010

esmu ļoti nogurusi. jau.
sapņoju, ka braucu ar priekšnieka mašīnu un zvanīju viņam, lai pateiktu, ka esmu novietojusi mašīnu turpat, kur tā stāvēja sākotnēji. pacēla draudzene. pateicu tik un tā. viņa teica, ka šis nirstot. niršot līdz vēlai naktij. pēc tam atklāju, ka viņam taču pat īsti nebiju paprasījusi atļauju un sapratu, ka nu būs mēsli. vēl pēc mirkļa, kā no skaidrām debesīm sapratu, ka tā taču nav priekšnieka mašīna, bet gan māsas. tad sāku domāt, cik gan skumji tas, ka zvanīju viņam un viņa draudzenei pateicu, ka mašīna novietota vietā vecajā, ja jau vispār viņa mašīnu neesmu ņēmusi. labi, ja vēl vispār būtu bijusi atļauja. bet nebija ne tās, ne arī vispār biju braukusi ar to sasodīto mašīnu. a, tagad priekšnieks domās, ka esmu gan...
tad es vispār sāku domāt, ka taču sapņoju. izdomāju, ka ja jau sapņoju, tad neesmu vispār ar neko braukusi.
tad tomēr esmu vai neesmu braukusi?
x

es negribu šodienu. punkts. punkts. punkts.

komatiņš.

Man šorīt virsū uztriecas visai simpātisks vīriešu dzimtas pārstāvis(nu, okei, es nostājos ielas vidū un stavēju) taisni vai nožēloju, ka nesāku tēlot, ka man lauzta kāja, vien uz viņa smaidīgo 'vai viss kartībā?''atbildēju ar klusumu, smaidu un 'jā'.

'joprojām ir 6.septembris'

"Why didn't you answer my call?!" "Because i was dancing to my ringtone!"
 Teikšu kā ir - citreiz tā gadās. Jā.