fingerprints - 2. Jūlijs 2010

Agrs rīts un dienu sajukums. Kas šodien par dienu? Piektdiena.
Rīts klusumā, bet es nepadodos un turpinu cīnīties ar sevi un piedabūt sevi smaidīt un gaidīt, gaidīt. Esmu iesācēja, tādēļ īsti nesaprotu kā visam būtu jābūt un kā kas mēdz notikt un pats galvenais - cik ilgā laika posmā. Šo to jau esmu veiksmīgi apstāvējusi un apraudājusi, izņemot savas iespējas - tās vēl nē. Man, protams, ir rezerves plāns, bet tāds, kurš liek sakost zobus un nemitīgi raukt pieri, tāpēc es ļoti ceru, ka man nebūs jānosēžas tajā lauciņā. Man vēl zods pašapzinīgi piepacelts un smaids sejā! Ārā vasara, johaidī! Kādēļ man tas sev nemitīgi jāatgādina?

Šorīt mēģināju sev piesaistīt draudzeni nedēļas nogalei, viņa man paziņoja, ka rīt dodoties uz Jomas ielas svētkiem. Mana pirmā reakcija bija - es arī, man arī...arī gribu. Iznākums - mana sms ar piekrišanu satikties 7dien. Esmu visai apmierināta.

Es jau biju paspējusi satraukties, ka man manā gaidāmajā pārvākšanās periodā nebūs īsti ar ko mantas aizgādāt tur, kur vajag, es gan vēl neesmu runājusi ar savējajiem, bet man ir miers, ja kas un kā, tad ir cilvēki(sludinājumi!), kuri man izpalīdzēs, par normālām summiņām. btw, esmu sevi pieķērusi pie tā, ka man vienmēr ir nepieciešams rezerves plāns - turlaivaikas! Rezerves plāns - labi, pat ļoti labi. Tikai manā gadījumā tas jau sāk šķit nedaudz slimīgi, nu, pavisam nedaudz. Rezerves plāns = miers, taču = arī stress. Man.

a, man kaut kā jocīgi liekas, ka vīriešiem patīk un viņi meklē a la stipras, drosmīgas, patstāvīgas etc. sievietes, savukārt, sievietēm patīk un tās ilgojas pēc a la maiguma, iejūtības, sapratnes etc. vīriešos.

pašironija. Es māku pasmieties pati par sevi. Pasmaidīt. Un tas ir tas, ar ko es, sasodīts, lepojos!