| A kiss for Townes |
Jan. 22nd, 2013|03:03 pm |
Ik gadu pienāk brīdis, kad saulainā vēl joprojām ziemas rītā basām kājām staigāju pa to dzīvesvietu, kurā nu tobrīd izmētāju savas kleitas un netīros traukus, un pamanu, ka debesis kļuvušas spodrākas un cigaretes dūmi garšo kuplāk. Sāk viegli raustīties nāsis un iekņudas pēdas, iekšējie orgāni vieglītēm savēcina spārnus, trīsas skraida kā olimpiskie sprinteri. Un es zinu, ka klaidonības laiks tūlīt būs klāt, kovboji dzīros ar palaistuvēm pēc kārtējā vilciena aplaupīšanas, izlijušo dzērienu peļķes veidos veselas galaktikas uz nekad neslaucītās grīdas, dārdēs vulgāri smiekli un pēdējās tikumības paliekas tiks paslēptas lētu, saplēstu mežģīņu kaudzēs, "together we're waitin' around to die". Bet pagaidiet, jūs teiksiet, tā nav laime, tā nevar, tas ir tukši, tukši, bet mēs atsmiesim, ka pēc laimes ilgojas vien tie, kas ir gana veci, lai būtu vēl vairāk pārbijušies kā mēs, pārāk vārgi, lai vēl turpinātu bēgt no sevis. Ja laime nozīmē ieritināšanos spilventiņos un karotītes aizspraušanu aiz mākoņmalas, tad mēs labāk meklēsim Ziemeļmeitu, kaut viņa mums vajadzīga kā kaķim otra aste, kad būsim atraduši, uzsitīsim zilu aci, atstāsim renstelē un meklēsim nākamo.
Es neesmu ne trausls zieds, ne cita floras vai faunas daļa. Es esmu Klints Īstvuds, es esmu Toširo Mifune, es nozudīšu viena ceļa putekļos, un neviens nezinās kurp, un diez vai kādam tas rūpēs. Tā beidzas visas īstas filmas, ne ar smaidiem, skūpstiem un citām īslaicīgām atbildēm uz mūžīgiem jautājumiem.
Rīt domāšu citādi, varbūt pēc piecām minūtēm domāšu citādi, bet šobrīd lai paliek šādi. Šobrīd kājas par stīvu, lai jebkad kristu ceļos, nagus nav iespējams ievilkt spilventiņos. Trīs kausus banalitāšu indes, trīs plaukstiņu sitienus, un prom mēs būsim, kaut kur '"waitin' around to die". |
|