| Nopelni |
[Jun. 20th, 2014|04:49 pm] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | The Mamas & The Papas | ] |
Tas viss sākās pavisam sen. Man bija kādi 14, kad nopirkām aliņus kioskā pie skolas un turpat krūmos izdzērām. Un pirmoreiz mūžā ar cilvēkiem nebija smaguma, bikluma un kauna. Bija viegli un smieklīgi, un brīvi. Pēc tam mēs iešmigojām aiz kaut kādiem pakšiem skolu diskotēkās, nokodām nedēļnogales visādās vasarnīcās, dzērām džinu pilsdrupās un dvuļas zem tilta. Viss vakara plāns vienmēr bija pudelēs. Man bija viegli noskūpstīt savu pirmo mīlu pēc divām pudelēm vīna. Katru nedēļnogali mēģu telpā, kur pulcējās visa pilsēteles alternatīvā jaunatne, tika ienestas vairākas kastes alus un vesela kolekcija visādu citu dzērienu.
Pirmajā kursā katru dienu pēc lekcijām dzērām ūķī netālu no fakultātes. Mājās spēkojāmies ar vislētāko vīnu un veicām regulārus svētceļojumus uz tuvāko nočņiku. Es ieslīgu depresijā dziļāk un dziļāk. Dienas novāļāju pidžamā ar pudeli vīna vienmēr pie rokas. Atstūmu visus, kas man bija tuvi, un klaiņāju pa bāriem līdz agrai rīta stundai. Studijas kļuva maznozīmīgas, kad arvien spēcīgākās paģiras liedza apmeklēt lekcijas no rītiem. Man bija bail no visa. Nespēju rakstīt referātus, būdama skaidrā, man vajadzēja šķidro drosmi, jo skaidrā taču bija skaidrs, ka parakstīt vispār nespēju, manas zināšanas ir niecīgas un domas tukšas.
Es biju viena. Ļoti, ļoti viena. Piekodos katru vakaru ar dzīvokļbiedriem virtuvē, piekodos ar visādiem nezin kur sagrābstītiem kavalieriem, kuri rotēja cauri manai dzīvei arvien pieaugošā ātrumā. Arvien vairāk piekodos viena.
Atkal dzīvoju pilsētelē. Man negribējās dzīvi. Man negribējās nevienu, kas pazītu mani. Man negribējās sevi. Dzert gan man gribējās. Staigāju naktīs ar savu neiztrūkstošo pudeli pa pilsēteles nomalēm. Iepazinos ar svešiniekiem pie vienīgā diennakts veikala, un dzērām turpat stāvlaukumā, brālīgi visā daloties. Kādam bija gredzens, kas tika aiznests uz blakus lombardu, lai dzeršanu varētu turpināt. Bet pārsvarā dzēru viena un milzīgā tempā, lai pēc iespējas ātrāk atslēgtos.
Pamazām viss mainījās. Es vairs nebiju viena, tomēr biju. Es slaistījos caurām dienām viņa dzīvoklī, pēc rīta kāša sekoja snauda, pēc tās savukārt gājiens pēc pudelēm. Tad parasti vēl viens.
Mēs izšķīrāmies, bet tā plosta laikā, kas sekoja pēc tam, es satiku kādu citu. Pirmajā randiņā idzērām pa balzāmam, pāris pudelēm vīna un aizgājām pie dīlera. Tam sekoja brīnišķīga vasara ar daudz vīna un bezgalīgiem ceļojumiem dažādu vielu pasaulē.
Pienāca ziema. Pienāca pavasaris. Es iedzēru katru vakaru darbā un tad iegāju pēc vīna mājupceļā. Pāris pirmsmiega kāši palīdzēja pret paģirām. Mēs attālinājāmies viens no otra. Es sēdēju arvien ilgāk darbā pie vīna glāzes, viņš gulēja mājās apdolbījies. Atnācu, novilku viņam apavus, drēbes, noguldīju, tad rūpīgi izkratīju kabatas, atņēmu naudu, atslēgas, izmetu ārā vielas. Tad gāju dzert uz Pienu, kur bija mierīgi, kā uz citas planētas, kur nepazīst sāpju, kur valda bezrūpība.
Jutos bezpalīdzīga. Viņš bija prom. Es nespēju iemigt. Man kļuva slikti, jau paskatoties uz ēdienu. Xanax un pāris pudeles vīna vakarā izsita no sevis ārā. Tā kā nebiju neko ēdusi, bieži vēmu no vīna skābuma. Tad ielēju vēl pāris glāžu. Pamodos vēl joprojām reibumā, trīcošām rokām, uzblīdušu seju un gāju uz darbu, kur izcietu mokošas paģiru stundas līdz pēcpusdienai, kad atkal varēju uzlāpīties.
Man šķita, ka kļuvis mazliet gaišāk, bet nezinu, kur kļūdījos. Atkal mostos ar paģirām ik rītu, man trūkst arvien vairāk atmiņu par to, kā esmu atklamzājusi mājās, nauda kaut kur izkūst.
Vakar dzērām prosecco uz jahtas, uzkožot zemenes, smējāmies daudz un skaļi. Bija viegli un smieklīgi, un brīvi. Šodien nav. Šodien atkal klāt ir nespēks, bet pie gultas stāv iesākta vīna pudele. Un es nespēju apstāties.
Es nespēju apstāties. |
|
|