| Gloria |
[Jun. 7th, 2014|06:55 pm] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | Bob Dylan | ] |
Es gāju uz darbu pirms dažām dienām, rīta joprojām apstulbināta un juceklīgu domu pilna, un man pa priekšu gāja viņa, kā tankkuģis pārtraucoties pāri krustojumam. Viņai bija viegli spīdīgas neilona treniņbikses ar baltām svītrām sānos, kurās bija ietūcīts zilgans batikots bezroku krekliņš, tā kontūrām izspiežoties pāri ražīgajam dibenam. Viņai bija apautas bēšas augspapēžu "omīšu kurpes", un viņa nesa nenosakāmas krāsas noņurcītu rokassomu. Viņas spurainie, pusbalinātie mati bija sasprausti ar to klipsi, kas deviņdesmitajos piederēja katrai sevi cienošai sieviešu dzimuma pārstāvei (un no kuriem tās ar kaunu atbrīvojās, pienākot jaunajam gadsimtam). Viņas gaļīgos augšdelmus klāja vītusi, klumpačaina tikko-kā-pēcpusmūža āda. Es noskatījos, kā viņa attālinās un sajutu, ka viņa ir tikpat nenozīmīga pasaules daļa kā es.
Man garām pagāja vecs vecs kungs, runādams ar sevi vai kādu man neredzamu; es sadevos rokās ar vēju un jutu, ka mani pie rokas tur visi cilvēki, ar kuriem kādreiz mūžā vien esmu sadevusies rokās.
Vasarā pat smaidīt nav par grūtu. |
|
|