| Mans mīļais optimisms |
[Feb. 23rd, 2013|04:16 am] |
Man ir zināma tieksme uz neprognozējamību dažādos dzīves apstākļos, bet neprognozējamību cilvēkos ir grūti pieņemt. Izsenis bijis grūti patiesi izprast, ka citi tos pašus notikumus, jūtas, stāvokļus pieredz pavisam citādi, kamēr es viņus cenšos izlasīt pēc sava alfabēta, pati būdama teju analfabēte. Lai cik ļoti censtos pastaigāt citu (sasvīdušajās, šaurajās) kurpītēs, pat ja izdodas saprast, ne vienmēr tas liek arī atzīt par labu esam.
Tā nu es gremdēju kārtējo pinti un prātoju par mīlas romāniem (drukātiem, ne moteļu palagos). Par dažiem mīlasstāstiem vēsta visādas tur kalnu aukas un lepnumi un aizspriedumi un citi britu tēvēsēriju jājamzirdziņi. Par manējo šībrīža arī derētu kāds ilustrēts memuārs, visticamāk, ar nosaukumu "Kā labot sarūsējušas caurules, ko licis piedzēries meistars". Es nekad nebūtu varējusi zināt, ka manī dzīvo tāda rāma, visgudra Aina Poiša - tāda Aina Poiša, kura regulāri mijas ar pilnīgi histērisku, nepieredzējušu jaunuvi. Cenšos visu atrisināt kā pamatskolnieks projektu nedēļā pa plāna punktiem - vispirms atradīsim cēloni, analizēsim, tad vienosimies par seku likvidāciju, reparācijām un turpmāko stratēģiju. Protams, ārpus manas galvas tas nedarbojas. Nevaru sevi raksturot kā racionāli sakārtotu būtni, pārāk daudz impulsīvas šaudīšanās un emocionalitātes, bet visa šī cilvēkattiecību iracionalitāte, it irks me.
Bet vismaz noskatījos Technicolor mūziklu ar Merilinu un laimīgām beigām. Laimīgās beigas jau var noskalot, bet Merilina kā jēdziens vienmēr liek iedomāties par to, ka, lūk, tu vari būt Merilina, bet tāpat nelaimīga, gana nemīlēta un tā. Kur tad nu mazpilsētas skuķei ar piektdienas reibumu galvā un pāris dienas neķemmētiem matiem vēl vispār cerēt. Cerību trūkums ir iedrošinošs; kā viens nīgrs amerikāņu komiķis teica par ~ mīlu - tā ir tikai sevis nolikšana pa sitienam vai nu neatbildētajiem zvaniem pēc pirmā randiņa, vai vēl tālākām sirdlauzēm, vai, labākajā gadījumā, iespējai pieredzēt, ka kāds, ko esi vīsu mūžu mīlējis un lolojis, nobeidzas tavu acu priekšā.
|
|
|