| Tukšpadsmit |
[Dec. 10th, 2012|09:37 am] |
| [ | to teica balsis galvā |
| | sienas krīt virsū | ] |
Kā upe zem ledus. Grauž nemiers, neapmierinātība, nepiepildāmība. Vienmēr tikai vārdi, kas sākas ar "ne-".
Raustāmlelle, kas dejo pa provinces kultūras nama skatuvi un cenšas sabiedrībā apspiest žāvas. Jūtu, kā notrulinos, cik daudz izliekos. Vienatnē nekad nav garlaicīgi. Bet pievienojiet šos visus attālos paziņas, visādas sīciņās pieklājības normas un pasakiet, ka šī ir mana dzīve un tāda tā arī paliks, un no garlaicības gribas izšņaukt degunu galdautā un ielēkt ar kājām rosola bļodā. Diemžēl esmu jau pārāk nogurusi, lai kaut kur bēgtu. Varbūt tieši šeit esmu nonākusi tāpēc, ka no visa aizbēgusi.
Eh. Kas gan var būt kaitinošāks par melodramatiskumu pirmdienas rītos. |
|
|
| Kaķīšu teorēma |
[Dec. 10th, 2012|03:02 pm] |
Šķiet, ka pašlaik nevis kaut kur dzīvoju, bet tikai uzturos dažādās vietās. Mājīgumbrīži rodas reti. Viens šodien - pavēru aizkarus, un tur aiz loga, kur parasti slamstās vienīgi narkomāni un sīki knēveļi lien vilkt dūmu, uzradies kaķis. Apvēlies - no labām miskastēm laikam, ar koši vasaras zaļām acīm. Tuvojas ņaudēdams, līdz saņemas uzlēkt uz palodzes, pakarāties aiz ķepām loga restēs, lai tūlīt atkal dotos tālāk savās gaitās, atstājot mani ar pirmdienai un decembrim neierastu smaidu.
|
|
|