| Kāpēc aifoni un feisbuki ir nejauki, vismaz šodien |
[Nov. 29th, 2012|09:35 pm] |
Pirmkārt, tāpēc, ka veclaicīgi telefoni ir daudz piemērotāki manam raksturam. Kad šodien mēģināju savu vecveco krāmu izšķīdināt pret sienu, viņš, maita, pat neizslēdzās.
Otrkārt, tāpēc, ka visi tie portāli netīšām atnes šitādu informāciju, kas liek asinīm vārīties. Kaut vai tāpēc, ka nākas izsaukties: "Gribu nokāpt no šī muļķu kuģa, ko jūs dēvējat par pasauli!" Bet iespējams, galvenokārt tāpēc, ka pati sevi arvien biežāk pieķeru spēlējam šajā "īstenā sievišķīguma" arhetipā. Tas, kā jau visas rotaļas, sagādā prieku, ja izdodas, un izdodas taču (ne velti jau pirmsskolas vecumā biju iepazinusi Skārletas O'Hāras trikus!), sniedz iespēju manipulēt ar cilvēkiem, kas arī ir patīkami un lietderīgi, bet, vissvarīgāk, kā jau visas maskas, paslēpj mani un glābj no tādiem galvassāpīgiem jautājumiem kā "kas es pati esmu".
Apbrīnoju sievietes, kurām šajā sabiedrībā ar tās dzimumlomām un visu to padarīšanu izdodas izaugt par stabilām personām. Es tikmēr kā tāda no sieviešu žurnāla izplēsta lappuse, jūtiņas-šampūni-mēnešreizes-skropstiņu plikšķināšana, "ak, cik jūs asprātīgs, ser" un tā tālāk. Riebjas, jo aiz šīs maskas, šķiet, slēpjas visnešpetnākā vīriešnīšana - "re, cik zemu man jānolaižas, lai būtu vienā līmenī ar jums".
Nācies arī vērot, kā jauni kungi runā, ka vēlas sev blakus "gudru sievieti" (lai kas arī būtu šis mītiskais zvērs - astrofiziķe jeb vienkārši spēj-izveidot-vienkāršu-paplašinātu-teikumu), kaut praksē tas bieži izpaužas kā "jaukumiņ, man jau nav iebildumu, ka tev ir smadzenes, tikai pacenties tās neizmantot manā klātbūtnē, lai es, pasargdies', neapjaustu, ka tev tā prātiņa varētu būt pat vairāk kā man pašam". (Protams, noteikti ir arī jauni kungi, kam ar krāniņa izmēru viss ir kārtībā... noteikti taču jābūt.)
Pie vainas jau vien tas, ka es jau kopš dzimšanas esmu īgna, dzīvē vīlusies vecmeita. Ko tur vairs mainīt. Tie auskari jau vienmēr atrodas, bet rūgtumiņš taču paliek.
|
|
|