| Dzīvie |
[Apr. 3rd, 2012|04:06 pm] |
| [ | to teica balsis galvā |
| | karstāk | ] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | Giuseppe Verdi | ] |
Lasu mierīgi, kā Hanss Kastorps džemperītī vien slidinās cauri sniegputenim, par dzīvību un nāvi prātuļodams, bet tikmēr zirneklis no lampas līksmi šļūc lejup gandrīz līdz grīdai, tad rāpjas atkal augšā, un tā vēl, un tā vēl. Pēc tam ieķeras papīra dzērvītes astē un atpūšas. Kaķis to nemaz nemana, būdams izstiepies pa diagonāli no viena mazītiņās istabeles kakta līdz otram. Iespējams, dzīvoju Tima Bērtona galvā.
Pašai dzīvības par maz - bāla, pietrūkst eritrocītu, asinsspiediens par zemu. Ģimenes ārste pēkšņi sākusi uzrunāt ar "jūs" un vairs nesaka "elpo, bērns, elpo vēl", pārbaudīdama plaušu darbošanos. Veikalā cigaretes pārdod bez mūžīgajiem "dokumentiņiem". Zaudētais/pazaudētais laiks. Vismaz pazaudēto varbūt vēl kādā atvilktnē zem zeķēm un papīriem var atrast.
|
|
|