| |
[Sep. 18th, 2011|10:04 pm] |
Mājāspārnākšanas jau tāpat vienmēr ir lieliskas, un šeit turklāt tās nekad nav vientulīgas - parasti, kad nonāku pie durvīm, no tumsas/krūmiem/puķudobes/sazinkurienes izšaujas kāds no kaķiem un nāk līdzi. Vai jau ir gaidījis uz kāpnītēm un ieraugot mani, saslejas kūkumā un nāk pretī.
Un vispār esmu iemīļojusi šo pilsēteli kā nekad. Varbūt tas pat saistīts ar to, ka šeit man nav tikpat kā nekādas sociālās dzīves, kā bija agrāk, skolas laikā, un tagad te ir tikai vieta, tāda, kur klaiņot, pētīt un tālās, tukšās ielās sadzirdēt sevi, un pazīt sevi, kas nekad neizdodas starp cilvēkiem. Jā. Jāpaspēj tuvākajā laikā izložņāt mežus un gravas, pirms tur ielauzušās tās ikgadējās zelta rudeņotāju ordas. |
|
|