| Taustiņus klabina sarkanvīns |
[May. 18th, 2011|11:36 pm] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | Johnny Thunders & the Heartbreakers | ] |
No visas šīs pļek dienas tomēr kaut kas ir sanācis. Gāju uz veikalu baidīdamās, ka kaut ko nesaplēšu, jo te viss ir tik uzkrītoši skaists kā no kādas fantāzijas/romantiskas filmas scenogrāfijas patapināts, un satiku draudzeni, kura visai sen nebija redzēta. Pēc visiem tiem jautājumiem par to, kā man iet un ko es daru (tie tiešām ir baismīgi jautājumi, labāk tad jau jautāt man par kategorisko imperatīvu vai pārbaudīt manas zināšanas par Mendeļejeva tabulu vai kaut ko tādu ...vienkāršu), parunājām vēl mazliet, un viņa mani apbalvoja ar jaukāko komplimentu, ko nācies dzirdēt pedējā laikā - ka man esot ļoti jauki piecu minūšu laikā parkā uz soliņa izklāstīt visu dzīvesstāstu, jo es visu uzklausot tik labi un bez "judgementa". Laikam jau tolerances un sapratnes ziņā esmu mazliet virs vidusmēra, visticamāk, tāpēc, ka visu kritiku esmu bagātīgi izlietojusi sev un par skopu, lai tajā dalītos ar citiem. Tad vēl aplaimoju māmiņu vārda dienā ar vegānkūku un visādiem saimoniem un garfunkeliem un svečugaismām, sajūsminot visus, ieskaitot sevi. Turklāt nav pat jāsatraucas, ka pēc pārmērīgas vegānkūkas devas varētu neielīst drēbēs, jo nav ne mazākās nojausmas, kurā no visiem tiem daudzajiem neizsaiņotajiem pārvākšanās maisiem tādas vispār atrodas.
Muzejnakts arī bija visai lieliska, tikai cilvēki visapkārt uzvedās kā barbari, visādi tipi (un tieši tādi ar upper-middle class un/vai intelektuālām pretenzijām) bezkaunīgi cirta priekšā rindās, un Arsenālā gandrīz nokritu ar sirdi, redzot, kā visi apgrābsta gleznas, uz tumšākajām atstājot labi saredzamus speķainus pirkstu nospiedumus. Laikam neglābjami pagājuši tie laiki, kad visos muzejos mitinājās dežūrpūķi ar pelēkiem svārciņiem, dzintara brošiņām un zobena tēraudu acīs.
Nu ja. Tikai nejautājiet, kā man iet, ja neesat droši, ka manā vietā atbildēs sarkanvīns. |
|
|