| Sarkans |
[May. 14th, 2011|07:18 pm] |
| [ | to teica balsis galvā |
| | not blue at all | ] |
| [ | nav klusuma, jo skan |
| | Skip James - Crow Jane | ] |
Pēdējā Rīgas sestdienas pēcpusdiena ar kafiju, vīna glāzi un blūziņu, gatavojoties vientulīgai klīšanai pa pārpildītiem muzejiem, un pārmaiņas pēc viss ir lieliski. Jāaizpilda laiks, žāvējot nagu lakojumu, tāpēc apceres šobrīd arī būs tikpat virspusējas un ātri drūpošas kā nagu laka. Turklāt mīļās K. viesošanās Latvijā un visas šīs pēdējās pludmalīgās čalošanas mani ir noskaņojušas uz gluži sartoriālas stīgas, izstumjot visas eksistenciālās skumjas un mokas no galvas kopā ar citiem ziemīgiem nosēdumiem. Tātad - tikai meitenīga čivināšana un nekā cita. Pagājušovasar iegādātie kuplie svārciņi līdz celītim, kuri nekad nebija tikuši uzvilkti, piepeši ir kļuvuši par mīļāko apģērba gabalu, papildus apaudzējot mani ar smalciņām laiviņkurpītēm, sarkanām lūpām un nadziņiem, un nu izskatos un jūtos kā piemīlīga piecdesmito mājsaimniecīte, kā radīta, lai ceptu kūkas un slēptos aiz vīrieša stiprās muguras. (Tik daudz deminutīvu vienā teikumā, man patiesi kauns.) Protams, vīriešu stiprās muguras arī ir zināma problēma, jo tajās parasti sēž gluži nevarīgi tirāneļi vai arī acīmredzami emocionāli vēl vārgulīgāki tipi par mani. (Ai, ai, cik vīnogas skābas, vai ne?)
Šķiet, jābeidz garlaikot sevi un citus, jo nagu laka visai sausa un verbālais aprīkojums tāpat. Bet man taču pie kājas, tpfū, pie kājiņas, jo esmu taču līksma.
|
|
|