| Pirms tam |
[Sep. 4th, 2008|11:50 pm] |
|
Vai arī, varbūt, drīz. Nekad. Vai nu tās pašas zelta rudens veltes un citas bezmaksas ķēmības, vai īsbrīža at-brīvība, par kuru nesamērīgās valūtās jānoskaita kāds žūksnītis. Nē, tā patiesībā tikai skaista izrakstīšanās (izākstīšanās pat), bet kamēr namatēvs ar namamāti vannojas, labāk nosist laiku, ne sevi, lai iztiktu bez nepieklājīgas un pat klaji antisociālas uzvedības. Vēlams rīt uz neiespējamajām (jo dzerts tik maz), bet iespējamajām (jo nekad nav dzerts par maz) paģirām atcerēties šī veidojuma paroli. Vēlams, bet ne nepieciešams. Marlēna pie sienas vienmēr smēķēs vienu un to pašu cigareti, un es vienmēr gribēšu tikai to, ko nevar, lai arī nemaz nezinu un nezināšu, kas tas ir. Tas nav necik neparasti. Tā gadās visiem. Tikai citi to neģērbj salkanos vārdos, bet dara... nu, kā lai es zinātu, ko, tikai zinu, ka noteikti kaut ko dara. Bet es tikmēr sēžu uz mīkstas segas un viļos sevī, un vilinu sevi. Un ir nesvarīgi, un vārdam un ir gana laba garša, lai es to viļātu pa muti, kamēr pazūd jebkura doma, kurai tas būtu noderīgs, un paliek tikai tas un vēl citi saikļi un tamlīdzīgie. Vai arī, varbūt, un, un tad vēl. |
|
|