| There is a light and it never goes out? |
Dec. 13th, 2012|02:16 am |
Reizēm domāju, cik intīmas lietas šeit pieklājas rakstīt. Kāds ir pieklājīgais vīnīgo-īmōīgo pašatklāsmju limits. Biju sarakstījusi veselu burtu kaudzīti, izdzēsu. Šķita, ka to ierakstot, es paustu sev sevis pašas kapitulāciju, parakstītu dokumentu, ka man tik tiešām trūkst draudzeņu bariņa, ar kuru pie tējas tasēm vai šņabja ziepjutraukiem pārspriest savas dienas un darbus. Kādreiz taču bija. Bet pati jau esmu vainīga, ka aizplivinājusies. Tas, cik masveidīgi esmu pazaudējusi cilvēkus, liek domāt, ka ne jau viņi tur vainojami.
Atradu nesen savu veco cibu un sapriecājos, ka nu dabūšu palasīt, cik jauna un dumja biju. Nekā. Izrādās, toreiz es biju pavisam sprigans skuķis ar visādiem draudziņiem, darīšanām un interesēm, dumja, protams, bet šajā ziņā tāpat nekas nav mainījies. Tagad esmu tikai ēna, kas no viņas krīt, visas uguntiņas padzisušas, jūtas pavisam bālganas.
Re nu - sanāca pat intīmāk un īmōīgāk nekā tas, ko nodzēsu. Vainojiet Moriseju. Viņš mūždien izraisa šādas lēkmes.
|
|