urn:lj:klab.lv:atom1:ferideferideferideferideStrelisia@inbox.lvferide2007-11-23T10:46:38Z2007-11-23T10:46:38Zurn:lj:klab.lv:atom1:feride:8762007-11-23T12:46:002007-11-23T12:46:002007-11-23T10:46:38Z2007-11-23T10:46:38ZKatru reizi kad ceri uz ko labāku Tevi piesmej un kļūst vēl sliktāk nekā līdz šim. Es piekūstu no tā visa, kas notiek man apkārt. Gribu jaunu dzīvi. Jaunā dzīve var sākties tikai pēc gada, jo tad es mainīšu savu dzīvi, pavisam. Tā, ka nekas iepriekšs nebūs bijis. Ir grūti pieņemt cilvēku parmaiņas. Tās kuras redzi. Tagad ir sajūta, ka nav nekā. Absolūti nekā. Ne mīlestības, ne draugu, ne kā tāda kā vērts būtu censties, jo katrs ir atradis sev kaut ko labāku. Atrod kaut ko labāku man. Nezinu vai ir vērts uzcelt kādu uz "podesta" un cerēt, mīlēt to, lai vēlāk Tu saprastu to, ka nekā nav. Absolūti nekā. Tikai un vienīgi Tu esi tas, kurš visu izdarīs un sevi mīēs visvairāk. Tas arī viss... Sad but TrueBēdīgiurn:lj:klab.lv:atom1:feride:7412007-04-25T20:57:002007-04-25T20:57:002007-04-25T18:01:43Z2007-04-25T18:01:43ZAr katru reizi apkārt redzu to cilvēku pretīgo vienaldzību. Tā spiežas pilnīgi pa visām cilvēka šūniņām, sviedru kapilāriņiem un vispār visa. Riebj tas, kāda sabiedrība ir palikusi. Ne velti vecmāmiņas saka- mūsu laikos bija savādāk. Ticu tam, ka tad vienam otram nebija uzspļaut uz to, ka kādu blakus izvaro vai vienkārši slikti. Cilvēks paiet garām. Šodien trolejbusā vienam puisim sākās epilepsijas lēkme. Citi pat pagāja malā, lai nekristu virsū. No 50 cilvēkiem aptuveni trīs ir tādi, kas gatavi palīdzēt...Nesaprotu...urn:lj:klab.lv:atom1:feride:3682007-04-25T17:25:002007-04-25T17:25:002007-04-25T14:27:35Z2007-04-25T14:27:35ZMazlietiņ savādi, ienācu šeit ar pārliecību, ka varēšu "pabīdīt tekstus"... Pagaidām esmu tiktālu, ka rakstu te kko, bet tā īsti no šīs lapas nekā nesaprotu. Katrā ziņā ātri mācos, bet nu nezinu... Gan jau kkā sadomāšos konstatēt šos brīnumus!!! :)