| stacijas laukums... |
Dec. 5th, 2003|09:46 am |
Kopš nu tai mūs gavaspilī i rekonstruēts stacija, sagrūsti daudz dažādi veikali, izdzīti ārā rudens slapjdraņķī bomzīši, naktstauriņi un citi plenči... ir tik patīkami atrasties šais "jaukajās", "mājīgajās" telpās... tik vien vajag dūšu lai tiktu līdz automātiskajām durvīm, neredzot tos pašus bomzīšus, naktstauriņus un pārējās sabiedrībai nepatīkamās cilvēku pabiras...
vienu vakaru man tas neizdevās, paskatījos un ieraudzīju uz viena no dizainiski feinajiem soliņiem sēdošu sievieti, uz gadiem ~22 ar bērnu autiņos un vēl vienu knīpu turpat blakus, visi trīs bija ģērbti pēc jaunākās humpalu modes... nezinu varbūt tā ir mana izlutinātā fantāzija, iedomas, bet šīs sievietes sejā un acīs varēja lasīt nevis dzīves apnikumu, bet lielu mīlestību uz abiem viņai blakus esošajiem mazajiem cilvēciņiem... ziniet viduslaikos (pirms renesanses) bija tādas gleznas ar svēto Mariju un Jēzus bērniņu.. pilnas ar nolemtību, tai pat laikā izstarojot mīlestību, siltumu... Protams, nevar pielīdzināt stacijas laukuma meiteni svētajai... bet varbūt?
Apskaužu cilvēkus, kas spēj mīlēt neskatoties uz sava likteņa nolemtību, bezcerību.... |
|