|
Apr. 4th, 2005|01:02 pm |
Aizdomājos par pavasari un meitiešu būšanām. Jaunībā kad prāta un pieredzes tā pamazāk, tad puisieši skrien meitām pakaļ kā tādi dzinējsuņi. Viens otru cenzdamies pārspēt skaļumā, izveicībā un gribēšanā, lai tik spētu izrādīties pretējā dzimuma pārstāvēm. Pie laimes varbūt iegūst kādu smaidu un kaislu skūpstu, kuram gan trūkst kvalitatīva tehniskā snieguma, bet šamie skūpsti paliek atmiņā uz visu mūžu, kā kairākie, un tā laika meitieši, tādu vairs nekad nebūs.:)
Bet tad nāk laiks, kad lēni, neuzkrītoši sāc saprast, ka ne vienmēr skriešana pēc pirmajām smukajām kājiņām ir to pūļu vērta. Ka dažreiz labāk pasēdēt uz vakts, nevis skrienot noskrāpēties pameža zaros, lēkšojot pēc pirmajiem smukajiem bruncīšiem. Paskatīties, lai bez smukām kājiņām ir arī feni mežģīņotas zeķītes, lielas acis un burvīgs smaids. Piedevām, protams, neaizmirsto uzrunāt un ieklausīties, kas paslēpts zem cirtainajiem matiem…
Tāds, lūk, man pavasara funktieris!:) |
|