|
Mar. 21st, 2005|03:51 pm |
Niprotam mēs godīgi līdzās pastāvēt. Gribas i vieniem i otriem izcelties, kauč vai tikai kā cietējiem, bet tomēr pārākiem būti… Kad vajadzētu ar gadiem pie prāta nākt i sav siltum uz āru vērst, mēs piegriežam apkures trubas ciet, i kļustam par gaiļiem uz sūdu čupām, i kliedzam tik vien cik labi esam, i cik pārējie riebīg i sautīg! Vai kā vistas pa pagalma vidu vicojam skaļi bļaudams par sav vien izdeeto olu, pateicoties kurai esam izdarījuš nezin kād pasaulīg varoņdarbu. Kad iisteniibaa vajdzeet apruupeet i pereet to olu, lai no sniegtaa siltum rodas jauna skaist dziiviib... aber nee, kladzinaam!
Bet vellos šitā stāvot uz sūdu čupas vai pa pagalma vidu dzīvojoties nipamanām vanaga papu, kas pusdienās nolūko mūsu skaņo rīklīti! I zināt viņam takš viens pīpis, ka tik būt ko savus bērnus pabarot! |
|