Vakar mani mocija aukstums un naids uz sevi.Par to pašu par ko jau moka vairāk kā 3 gadus...
Nav vērc sevi apraudāt un solīt vai cerēt, ka tā pat kaukā tas pāries?Vispār mani vajadzētu izolēt un labākais ir mani aizsūtīt uz laukiem, ļoti tāliem un vientuļiem labi tālu no civilizācijas.
Bet runājot par tagadni - nekas nespīd, jo tā vienkārši visu pamest nevar un nemaz negribās, bet sakarā ar to jārēķinās, ka problēma ievelkas un itkā paliek retāka, bet tomēr pastāv ilgāk!
Un vēl jāmeklē atrisinājums problēmas aizvietošanā vai tās saknes atrašanā, jo kā saprotams, tas no gaisa nekrīt un tas, ka cilvēks PAKLŪP nav iemesls turpināt vārtīties pa zemi!???
Ieteikums rakstīt dienasgrāmatu..hmzz...kāda jēga, ja tā pat atklāti es par to visu nerunāšu!? Runāt ar tādiem pašiem idiotiem, nu nē, tie ir vēl stūlbāki par mani!Pietam šī doma uzticēties un runāt par to ar mirstīgajiem man jau ir pārgājusi!
Brīnumainā kārtā šodien ap kādiem 6iem es par to visu jau iemanījos aizmirst un vakar murgā rakstīto dzejoli sāku jau uztvert ne traģiski, bet komiski..tā būs līdz nākamai reizej!:D
Hmzzz???Bet varbūt nākamās nebūs?Ha ha gribētos jau gan, bet tas atkarīgs tikai no manis, taču pazīstot savu vājo motivāciju...
Visi tie kārtējie piedod un es tā nedarīšu un lūdzu dodiet man iespēju, hi, smieklīgi!

Ilglaicīga ieguvuma...nekāda, bert toties cik daudz trūkumu: iztērēta nauda, iztērēts laiks, sevis nogalināšana - fiziska un morāla, citu aktīva mocīšana, ieslēgšanās sevī, kauns, sevis ienīšana, interešu zudums!Nē nu es jau nēesmu pilnīgs mironis, bet visā visumā sevi padaru par lūzeri un sāku aktīvi meklēt, kā savu destruktīvo domāšanu pielietot lielākai dzīves graušanai!

Njā un vispār mamma teica, ka viņa no manis atteiksies!