| |
[Aug. 14th, 2009|11:07 pm] |
augusts šogad liek man skumt līdz fiziskam nelabumam pret sevi, pret pasauli. visi jebkurā augustā satiktie cilvēki šogad dīvaini klusē un pat neatbild uz maniem jautājumiem, kaut gan tie ir atbildami jautājumi, tie ir pavisam vienkārši! (ja jau laime ir laiks, tad arī nelaimei jābūt laikam).
cik tālu tad es ar visu šo augšu? ja jau tas viss man ko dod un māca, un nevar būt tā, ka nedod.
cilvēki, cilvēku darbi un atkal cilvēki, mēs esam blakus, mēs esam pretī, mums ir mājas, un viss tas brūk muļķīgās sarunās un divās nopirktās dāvanās. (ja mēs vēl joprojām kvadrātiekavās rakstām to, ko skaļi nesakam, bet uzdrīkstamies tikai iedomāties, tad manās kvadrātiekavās tagad ir mazas nejaušas bailītes par to, ka, varbut nebūs iespējas tās dāvanas atdot, varbūt mēs vairs tagad nesatiksimies)
es negribēju gausties vai vēlreiz uzsvērt to, cik jūtos nožēlojama, man bija vajadzīgs tāds miniatūrs svētceļojums caur burtiem un asarām, jo, kad redzu uzrakstītu, tad varbūt zinu, ka nav jau tik briesmīgi |
|
|