| |
[Apr. 7th, 2009|10:23 pm] |
šodien bija tāda tetēta un 'tānekadvairsnebūs' diena, šodien bija saule pilna seja un īkšķis un kuldīga šodien vēl ir, un rīt būs asaras, jo tā tante spēlēs bītlu 'let it be' savās miniatūrajās klavierītēs un teiks skumjus vārdus par dzimšanu 'Strazdos' vai 'Zvirbuļos', vai kādos citos putnos. pēc tam paies kāds laiciņs un mēs atkal un atkal nonāksim pie secinājumiem, ka tetētis taču bija vecs un savu mūžu nodzīvojis. (mēs nekad vairs nepieminēsim, ka tomēr pietrūkst.)
tāpat arī paies kāds laiciņš un es aizmirsīšu visas tās sajūtu tirpiņas, jo tikai tad, kad tas notiks es varēšu viņam palūgt, lai ir mans draugs, jo es taču gribēšu, lai viņš ir man blakus. šodien un vakar, un sestdien es nevaru viņam palūgt pat padot cukuru.
mēs visi izaugsim. viens līdz otram vai pāri. |
|
|