| un viss |
[Jul. 26th, 2008|06:25 pm] |
| [ | klusi |
| | jens lekman- a postcard to nina | ] |
ui, vakarvakarā es sajutos kā ziemā, kā toreiz. un man bija sajūta, ka dace rīt uzdāvinās man grāmatu "man nav laika". ja vien es nebūtu dzirdējusi tos sienāžus. šorīt es pamodos ar tiem pašiem sienāžiem pus desmitos bez jebkāda pamata, atbrauca omīte un māsīcas un prieks bija pilna māja. omītei šodien vārda diena, māsai ar, annijai arī. man gribas ārā, pikniku. man gribas uzrkstīt kaut ko foršu. iedodiet man ceļojumu, bet tāpatās es noteikti nekur nebrauktu, ja man tagad piedāvātu. salāti ka nenoēsties, plūmes arī, no alsungas atvedām ķiršus, alsunga ir vieta, kas man kaut kā liek ticēt tam, ka tā tīrība un īstenība ir, tie cilvēki aiz savas labestības nezina, kur likties. un ceļš no turienes uz kuldīgu šķiet vispiemērotākais ceļš, lai klausītos padomju laika hitus, ēstu saldējumu un pītu sanijai bizes. un vēl man gribas saldējumu |
|
|
| |
[Jul. 26th, 2008|07:52 pm] |
-bet kādu cilvēku tad tu gribi sev blakus?
-tādu, ar kuru kopā neapzināti izaugt. tā, ka neapzinos ne es, ne viņš tā īsti. lai viņš mani nemāca, bet liek saprast, un lai es saprotu. lai varu ņemt un dot. bet vissvarīgākais- neapzināti. |
|
|