bet kāpēc saka, ka debesis raud, var taču arī smieties līdz asarām, es atradu, kārtojot mantas, uz noņurkājušās lapiņas un atcerējos vakaru, kad to uzrakstīju. to vakaru, kad aivis man zvanīja, viņa vectēvam bija bēres bijušas, viņš runāja skumji un klusi par to, ka dzīvē jau tā notiekot. tovakar viņš man ļoti patika, man laikam vispār patīk skumjas, noskumuši cilvēki ir īsti.

un es esmu greizsirdīga uz to, kas viņam ar viņu tagad būs. viņš viņu darīs par laimīgāko meiteni pasaulē un viņa absolūti iemīlēsies. lai jau skaisti viņiem, bet, pasaule, atļauj man vismaz justies nožēlojamai viņu priekšā, paldies!