| |
[Jan. 15th, 2008|06:10 pm] |
| [ | klusi |
| | bob dylan - knockin' on heaven's door | ] |
ju. ir kā pankūkas ar zapti. garšo, bet visu mūžu jau neēdīsi. |
|
|
| |
[Jan. 15th, 2008|06:19 pm] |
viņa salīdzina cilvēkus ar šķūnīšiem. es esot tāds, kas jūk un brūk, izturējis gadsimtiem ilgi, devis miljoniem prieka mirkļu. kāds visu laiku cenšas to saturēt, noturēt un sakārtot, bet veltīgi. tas kāds nesaprot, ka viss, kas ir manī, ir tāds priekpilns haoss, kuru nedz vajag, nedz arī ir iespējams sakārtot.
man bail, ka kādreiz viņiem visiem nāksies vilties tajā šķietami neizsmeļamajā priekā, sajūsmā un smieklos. |
|
|
| |
[Jan. 15th, 2008|07:45 pm] |
| [ | jūt |
| | sirdi plosa | ] |
| [ | klusi |
| | kings of convenience - misread | ] |
kaut kāds šarms jau tajā visā bija un ir. un būs.
kad sajūtas visu laiku krīt un kāpj. kad sajūtu kardiogramma līdzinās mirstošam ķermenim, mirstošam tēlam, kuru visu laiku mākslīgi atdzīvina ar elektrošokiem, tad rodas sajūta, ka to visu vienkārši vajag izrakstīt. aizrakstīt prom. un paliks labāk. paliks. un tad tas viss beigsies. tēls būs miris. kardiogrammas ekrāns izslēgsies. un kādreiz kāds piedzims no jauna, pilnīgi noteikti piedzims.
ir cilvēki, kuros iemīlas tikai rudeņos, tie vienkārši ir rudens cilvēki. nu jā, un viņš mēdza teikt, ka tie rudie mati un bedrītes vaigos, un čirkas, un smiekli, ka tas viss ir tieši tā, kā jābūt rudenī. un tā pa īstam. kad ir prieks par nosalušām plaukstām un samirkušām kājām. un es jau arī. muļķe muļķe muļķe, tik burvīgs, tik labi izskatās un gudrs un un un. man laikam vienkārši vajadzēja kādu rudenim. kādu, ar kuru braukāties vilcienā un ēst cepumus. just mieru un tādu mīļumu pret visu. man vajadzēja (cik pretīgi ir, kad vajag cilvēku!). man vienkārši gribējās pierast. es pieradu pie ik rīta mīļziņas, pie ik vakara cilvēksajūtas. un kas gan tur slikts, ka es vienkārši centos būt laimīga. bet laime nav tas pēc kā censties. tā vai nu ir vai nav. ak jel. un tādos mirkļos viss sāk līdzināties teātrim ar scenāriju un ilūziju par to, kā viss būs, kā visam jābūt. un tad atnāk Es Gribu, Man Vajag. kā es sev protu melot. un es to noteikti vēl darīšu, es zinu. es melošu.
jā, ir cilvēki tikai rudeņiem. un tagad vienmēr laikā, kad nevarēs saprast, vai ir rudens vai vēl vēla atvasara man būs sajūta, ka kaut kam jānotiek. jānotiek Cilvēkam, jo varbūt es esmu tā, kurai vajag tikai rudens iedvesmotos.
vienmēr atnāk ziema. ziemās viņi par mani aizmirst. bet es par to rakstu un rakstu un rakstu. un pēc tam es raudu. par to, ka rudens ir tikai reizi gadā. |
|
|